Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ziemeļu vējā bites nemedo

Sākums – 13.maija numurā

Kad Maija atgriezās no kārtējās dežūras, viņas acīm nepaslīdēja Viļņa dusmīgi raidītais skatiens Solvitas virzienā - abi par kaut ko nebija mierā. Ar sesto prātu viņa nojauta iemeslu, taču nedomāja, ka viss beigsies tik ātri, pat neiesācies. Bija atbraukusi mammas māsīca, visi ēda vakariņas. Parasti tik klusais vīrs pēkšņi piecēlās un paziņoja, ka Solvitai jāpazūd no šīs mājas un Solvita to labi zinot. Ja nebraukšot, tad viņš klāšot galdā visas kārtis. Pieminētā nosarkusi ātri norija kādus kumosus un aizskrēja no galda. Istabā iestājās klusums. Ēdiens atdzisa. Tikai tante vienā mierā dzēra tēju un it kā pie sevis piebilda, ka sen jau meičai bija laiks prast godu.
Tonakt pusmāsa pārgulēja viesistabā, bet tante kā vakts suns apmetās turpat blakus mātes istabā. Vilnis apņēmīgi apgūlās blakus Maijai. No rīta viešņa jau bija aizbraukusi. Šo gadījumu Maija bieži atcerējās un, pašai negribot, salīdzināja pusmāsas pirmdzimto ar Vilni. Protams, ka Didzis tāpat kā Sandijs bija kā izspļauti Solvitas draugā Gunārā. Tas arī izkausēja beidzamo ledu abu sieviešu starpā, un arī bērni to palīdzēja: abi zēni ļoti pieķērās Maijai. Un vēlāk viņa bija abiem krustmāte.
Arī šajā sestdienā puikas solījās paciemoties. Trīs dienas tikai palikušas, bet mauriņš vēl nav nopļauts. Maija satraucās, viņai patika ciemiņus uzņemt sakoptā pagalmā. Vilnis vēl aizvien nebija atbraucis, varbūt atgriezīsies ar pēdējo autobusu. Atkal būs kādu paziņu saticis un aizrunājies. Varbūt iegriezies pie Normas? Kāda viņai daļa, kur vīrs paliek, Maija sevi norāja. Tad sameklēja ēdamo Puikam un paēda arī pati. Pēc tam uzlika vārīties zupu. Ja atdzisīs, kamēr vīrs pārradīsies, nebūs nekāda nelaime, varēs uzsildīt. Par laimi, Vilnis nebija ēdienā izvēlīgs, pieticīgi apēda visu, ko lika priekšā.
Gadi bija aiztecējuši un līdzi paņēmuši arī Maijas tēvu. Viņš gan guļ blakus likumīgajai sievai, taču, jau uz slimības gultas gulēdams, lūdza Maiju atnākt uz bērēm un līdzi paņemt smilšu sauju no mīļās Kristīnes kapa. Tas gan izklausījās mazliet dīvaini, bet Maija šo lūgumu izpildīja un iemeta kapā līdz ar trijām smilšu saujām - tā viņi kaut mūžībā savienojās. Savādi bija abu ceļi, un Maiju nepārsteidza arī mātes lietās atrastā sadzeltējusī vēstule. Nebija šaubu, ka tā bija no tēva un glabāja arī noslēpumu, kāpēc visos šos gadus tēvs nebija atzinis Maiju un netikās ar māti.
“Mīļā Kristīne!” tā iesākās vēstule, kuru Maija lasīja un pārlasīja. “Tu man esi ļoti dārga, un jau tagad nojaušu, ka zem sirds nēsā mūsu bērnu, citādi jau Tu nebūtu tik izvairīga, kad tikāmies mūsu norunātajā vietā pie vecā vītola pilsētas viņā pusē. Atceries taču - tālu no ziņkārīgo acīm. Bet man nebija dūšas tev pasacīt, ka man ir stingri noteikumi, kas neatļauj nekādas saistības ārpus savas dzimtas robežām. Proti, kad iepazināmies, mana sieva jau bija tuvu tam slieksnim, kuru pārkāpjot vairs neatgriežas. Mums auga kopīga meita, gluži vēl bērns, un sieva reiz pieaicināja notāru un uzrakstīja testamentu, kuru drīkstēja atvērt tikai pēc viņas nāves. Tas arī tuvinieku lokā tika izdarīts, jāteic, ka nekā tāda nebiju gaidījis. Sieva bija bagāta, to zināju, bet visu viņa novēlēja man, arī naudu kādā no Šveices bankām, ar noteikumu nekad nesaistīties ar kādu sievieti. Bet es taču biju pašos spēka gados vīrietis, tāds noliegums mani pilnīgi sagrāva. Vai es kāds mūks vai, taču noteikumi bija tieši tādi un tur nekā nevarēja darīt. Ja arī visam atmestu ar roku, tad kopīgā bērna dēļ, vismaz tik ilgi, kamēr iziet savā dzīvē, es nedrīkstu šīs prasības pārkāpt. Piedod mīļā, ja vari! Tavs Ernests.”
Tālab māte nekā nebija stāstījusi un tēva vārds vispār nekad netika pieminēts. Pat tuvākajiem radiem atlika vien pabrīnīties, kuram no vīriešiem pietika drosmes savaldzināt skaisto, atturīgo Kristīni. Tā kā viņa bieži brauca ekskursijās, tad pieņēma domu, ka tas bijis kāds svešinieks. Meitene samierinājās, ka auga bez tēva. Ne viņa pirmā, ne pēdējā, kurai tāds liktenis. Pietika ar to, ka, spriežot pēc mātes skopajām atbildēm pēc ilgas tincināšanas, saprata, ka tēvs nebija cietumnieks, ne lielceļa laupītājs. Parasts cilvēks ar mazliet dīvainiem uzskatiem, vārdu sakot, dīvainis, kādu šajā pasaulē netrūka. Mātes vārdiem sakot, Dievam visi cilvēki mīļi, arī viņa, Maija, tālab lai nepūloties kaut ko vairāk uzzināt - viss nākšot gaismā savā laikā un vietā. Tā bija teikusi māte. Tā arī notika - tieši mātes bēru dienā.
Zupa jau bija ceļama nost, bet no Viļņa ne vēsts. Bija jau vēla pēcpusdiena, kad Maija iedomājās aiziet līdz mātes kapam. Šodien viņa bieži bija par sevi atgādinājusi, vēl tikai vajadzēja saplūkt rudzupuķes. Netālu aiz saimniecības ēkas brieda rudzu lauks, kurā kā zilas sveces uz augšu stiepās rudzupuķes. Pieplūkusi pilnu sauju, Maija nesteidzīgā solī devās uz Silmales kapsētu. Tur valdīja miers, nebija neviena cilvēka. Apkopusi kapu, salikusi vāzēs ziedus, Maija apsēdās un parunājās ar mammu. Vispirms pastāstīja par jaunumiem saimniecībā, tad pažēlojās par Vilni, kurš pēdējā laikā ļoti maz turējās pie mājas. Arī šodien nav uz vietas, droši vien ir pie draudzenes - tādu varbūtību viņa pieļāva. Tad atvadījās, cēlās un gāja mājās. Savā pasaulē iegrimusi, Maija nenojauta, ka viņai slepus seko kāds izmisīgu acu pāris. Tā bija Norma, kura, gaidīdama Vilni, aizgāja līdz pat kapiem, cerēdama ieraudzīt kaut pa gabalu, bet, nē, Maija gāja viena. Tas Normu darīja uzmanīgu. “Būs atradis citu,” viņa sērīgi nodomāja.
Jau krēsloja. Maija pasauca Puiku, kurš atkal dzenāja pa mežu kādu lapsu vai zaķi, aizkrampēja vārtiņus un devās pie miera. Viņa bija par lepnu, lai apzvanītu vīra draugus un paziņas. Vienu brīdi gan iedomājās piezvanīt Viļņa brālēnam, bet tad arī šo domu atmeta.
Pienāca rīts, bet Vilnis vēl nebija atgriezies. Maija pabaroja savu saimi, attaisīja vaļā siltumnīcu, piekodinājusi Puikam sargāt māju, aizbrauca uz darbu. Nodaļā jau viņu gaidīja. Sākās parasta, spraiga darba diena. Atelpas brīdī Maija tomēr pastāstīja Smaidai par Vilni. Draudzene kā parasti noklausījās un atkārtoja jau sen dzirdēto:
- Kā tu to vari izturēt? Mācies no manis! Man jau trešais vīrs, nesaki, ka nebūs arī ceturtais. Vīrieši nudien nav tā vērti, lai pie viņiem turētos. Attopies taču, Maija, tu esi kā ziedoša roze - jaunu dabūtu kā likts! Mūsu pašu šoferītis acis no tevis nenovērš, bet tu kā akla. Vismaz pameņģējies, lai Vilnis kļūst greizsirdīgs.
Smaida gluži izmisīgi centās vest draudzeni pie prāta, kaut gan skaidri zināja, ka veltīgi un arī šoreiz labi domātais netrāpīs mērķī. Atmetusi ar roku, Smaida steidzās pie saviem darbiem.
Vilnis neatgriezās ne otrā, ne trešajā dienā. Tā kā vietējā rajona avīzē nebija ziņu par avārijām, ne atrastajiem mirušajiem, tad Maija it kā starp citu piezvanīja Viļņa tuvākajiem draugiem. Pēc sarunas juta, ka vīrs ilgāku laiku ne pie viena nav ciemojies. Sestdienas rītā Maija pati ķērās pie zāles pļāvēja, bet abi krustdēli, viens otru pārtraukdami, pārņēma darbu savās rokās. Viņi pat nepajautāja, kālab Maija viena strādā pa māju, tikai vēlāk pie pusdienu galda Didzis, no abiem vecākais, lietišķi pajautāja, kur ir Viļņonkulis, ka nemaz nerādās. Kāri kozdams Maijas ceptajās kotletēs, Sandijs it kā starp citu ieminējās, ka pilsētas centrā esot redzējis Vilni kopā ar kādu sievieti, abi esot iznākuši kopā no kroga „Pie vecā sama”. Viņš tam īpaši neesot pievērsis uzmanību, jo bijusi sarunāta tikšanās ar draugiem. “Tātad tomēr!” Maija nodomāja un, daudz neprātodama, aicināja abus jaunos cilvēkus talkā pārnest mēbeles. Vispirms uz mājas otru galu, kurš skaitījās kā vasaras mītne, aiznesa Viļņa gultu, drēbes un citas iedzīvei nepieciešamās lietas. Sandijs tikai noelsās par šādu rīcību, bet, saņēmis no Didža zīmi neko nejautāt, palīdzēja arī telpu izmazgāt.

Turpmāk – vēl!

Citu datumu laikraksti

  • Toksisku zilaļģu vairošanās – drauds veselībai 2

    Toksisku zilaļģu vairošanās – drauds veselībai

    (Turpinās no 1.lpp.)Arī šovasar būs vērojama zilaļģu ziedēšana, kas kārtējo reizi mudinās domāt, vai un cik toksiskas tās ir, cik droši var peldēties...

  • Vasara sākas Litenē!

    Vasara sākas Litenē!

    Litenē sestdien, 21.maijā notiks lielais vasaras sezonas atklāšanas pasākums – festivāls “Vasara sākas Litenē!”. Šāds pasākums tiek rīkots pirmo...

  • Orientieristiem  lieliski rezultāti

    Orientieristiem lieliski rezultāti

    Otrdien finišēja Alūksnes novada čempionāts orientēšanās sportā. Mūsējiem ir lieliski starti arī  Latvijas čempionātā.Tradicionālajā Alūksnes novada...

  • Likteņa sitieni liek novērtēt dzīves patiesās vērtības 6

    Likteņa sitieni liek novērtēt dzīves patiesās vērtības

    Vizītkarte◆ Vārds, uzvārds: Vineta Bumbiša.◆ Dzimšanas laiks, vieta: 1979.gada 26.jūnijs, Alūksnē.◆ Ģimene: vīrs Andris strādā NBS Kājnieku skolā,...

  • Dzimšanas dienas dāvana Alūksnei

    Dzimšanas dienas dāvana Alūksnei

    Alūksnes Kultūras centru ar īstu rokenrolu 13.maijā pulksten 19.00 pieskandinās grupa “Big Al & The Jokers”, kuras sastāvā muzicē mūsu novadnieks...

  • Orķestrim – izcilība

    Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris (vadītājs - Sandors Līviņš, horeogrāfe - Ilze Līviņa) 4.maijā finālskatē Rīgā Latvijas...

  • Mātes dienas fotokonkurss

    8.maijā visā Latvijā atzīmēs Mātes dienu. Par godu mīļajām un gādīgajām māmiņām, kuru rūpes par saviem bērniem nekad nebeidzas, Alūksnes un Apes...

  • Pirmo reizi -  “Džamboreja Alūksnē”

    Pirmo reizi - “Džamboreja Alūksnē”

    Rīt pulksten 19.00 Alūksnē notiks Latvijā vēl nebijis izklaidējoši izglītojošs pasākums - Alūksnes Kultūras centra deju kopas “Olysta” un...

  • Vai “Rūpe” rūpējas par  iedzīvotājiem? 3

    Vai “Rūpe” rūpējas par iedzīvotājiem?  20

    (Turpinās no 1.lappuses)“Alūksnes Ziņās” jau rakstījām, ka no marta SIA “Rūpe” par katra rēķina sagatavošanu un piegādi daudzdzīvokļu māju...