Ziemeļu vējā bites nemedo

Viņa ir kā dzirkstošs, līdz malām piepildīts vīna trauks. Pilna ar gaišām domām. Ar dvēselē uzplaucētu saules dārzu.

Viņa ir kā dzirkstošs, līdz malām piepildīts vīna trauks. Pilna ar gaišām domām. Ar dvēselē uzplaucētu saules dārzu.
Ar Āriju Driņinu nolēmām nerunāt par darbu, bet par mīlestību. Ārija draiski atmet galvu, uz mirkli aptur laiku un ieved mani tajā tālajā jūnijā dienā, kad mamma, viņu pasaulē gaidot, sadomājusi - apciemot radus Rugājos. Pēc visiem rēķiniem uz bērna dzimšanas dienu viņai vajadzējis būt atpakaļ Alūksnē. Vai nu ārsti kļūdījušies, vai kāda cita iemesla dēļ, bet meitēns sevi pieteicis divas nedēļas ātrāk un par varītēm lauzies brīvībā. Tā viņa, atšķirībā no abiem brāļiem, piedzima Balvu rajonā. Bērnības un skolas gadi pagāja Alūksnē. Pēc Alūksnes 1.vidusskolas absolvēšanas Ārija iestājās Medicīnas institūtā Rīgā.
Nogrima kā ūdensroze dzelmē
Vasara ar jūnija sauli jaunietes sirdī bija sakūrusi īstu mīlas svelmi, un viņa pieķērās pie rokas savam izredzētajam, kurš veda meiteni ne pāri Saules tiltam, ne uz mīlestības salu Cepurīti, bet uz puiša dzimto pilsētu Novosibirsku. Ārija mīlestībā grimusi kā ūdensroze dzelmē. Abi satikušies, kad viņai bijuši 14, bet viņam 16 gadu. Starp tūkstoš balsīm viņa balsi sadzirdējusi, starp tūkstoš stāviem tikai savu puisi redzējusi. Viņa tam lidojusi pretī saules pilna. Kā lapa, kura pazīst vēju. Cerēšanās ugunskurs dedzis četrus gadus. Kad puisis lūdzis Ārijas roku, viņa to novērtējusi augstāk par visu pasaulē. Savos astoņpadsmit gados viņa jutusies kā kronēta karaliene, viss pārējais šķitis mazsvarīgs. Vai to maz varēja salīdzināt ar medicīnas institūtu? Protams, ka ne. Viņa no sirds domājusi, ka viņa dzimtene kļūs abiem kopēja.
"Es biju gatava cīnīties ar katru, kurš apgalvotu, ka man drīz pietrūks mājas pavarda siltuma. Es ticēju, ka tikai tur būs īstais varavīksnes spožums. Pilnīgi vienaldzīga pret visu pārējo, es janvārī atstāju dzimteni," saka Ārija.
Mācās izdzīvošanas skolā
Viņa kopā ar jauno vīru bijusi gatava dziedāt putenī. Kā koks tiecas pret sauli, tā Ārijas domas kāpušas debesīs. Sirds, brīnumu gaidās noreibusi, bailīgi ietrīsējusies, kad lidmašīnā uzzinājusi par 40 grādu lielo salu, kāds mīlētājus gaidījis Nobvosibirskā. Tas iemetis pirmo nemiera dzirksti sirdī. Bet vai nu tādēļ metīs "plinti krūmos"? Viņa, lepni apkārt skatīdamās, piespiedusies savam Karalim. Nekas viņu nav baidījis, iekšēja gaisma sildījusi jauno sievu. Pat ja kādreiz salā deguns un vaigi kļuvuši balti, arī tad nenieka nebēdājusi. Spriedusi, ka ar laiku pieradīs un apgūs šīs zemes dzīves skolu. Dzīvodama pie vīra vecākiem, Ārija cītīgi mācījusies, kā pagatavot īstus Sibīrijas pelmeņus. Kad viņai, kura mātes mājās, labi, ja olu un kotletes izcepa, izdevās pasniegt galdā pelmeņus, pārējais licies tīrais nieks. Tiesa, vēlāk nācās iemācīties rīkoties ar naudu. Agri sapratusi, ka makam nevar būt divi saimnieki. Katru kapeiku apgrozījusi pirkstos, pirms atļāvusies nopirkt gabaliņu cūkas gaļas.
Ārija atzīstas, ka tā bijusi izdzīvošanas skola. Vērtību pārvērtēšanas skola, kurā iemācījusies mīlēt Latviju. Kamēr pati uz savas ādas to nebija izbaudījusi, tikmēr dzīvojusi romantisma pasaulē un nav ticējusi, ka tā var ilgoties pēc savas zemes, kur viss šķitis tik ierasti pelēcīgs.
Gadu pēc laulībām piedzimis dēls. Viņa to nosauca par Andreju, jo vārds labi skanēja abās valodās. Ar dēliņu runājusies tikai latviešu valodā. Drīz mīlestības krāšņais koks pamazām sācis nīkt. Vīram paticis pasēdēt pie pudeles. Aizsēdējies tik tālu, ka sievu ar bērnu uzskatījis tikai garāmejot.
Lai mazinātu dzīves sūrumu, Ārija ar visu sirdi nodevās darbam un dēla audzināšanai. Citām negāja vieglāk, taču dzīvoja. Varbūt mācēja vairāk piedot? Varbūt uz mīlestību te skatījās citādāk? Veltīgi jaunā sirds sāpēs vaimanāja, vajadzēja izdomāt, kā atvieglināt dzīvi.
Katru gadu ciemojas Latvijā
Ārija atceras, ka viņa nospraudusi mērķi - katru gadu braukt atvaļinājumā uz Alūksni. No Novosibirskas līdz Rīgai vajadzējis braukt četras dienas, taču naudu atvaļinājumam krājusi gadu. Ne jau no saimniecībai atvēlētās naudas varējusi atlicināt. Pa naktīm vietējām dāmām adījusi mohēras cepures un šalles. "Jaunībā tas nebija grūti. Tagad pēc negulētas nakts nevaru vien atgūties. Toreiz jūtu uzplūdā domāju tikai par to, lai pietiek naudas ceļam līdz Alūksnei. Piecas reizes gadā nodevu asinis, lai pie atvaļinājuma papildus dabūtu klāt divas nedēļas. Darīju visu iespējamo, lai kopā ar dēlu apciemotu tuviniekus. Atpakaļ braucu mierīgāka. Man bija nauda, pilna soma ar ievārījuma burkām un citiem labumiem," atceras Ārija.
Tā Ārija piecas ziemas krāja naudu, lai vasarās sildītos dzimtajā saulē, peldētos Alūksnes ezerā un sirdī atzītu, ka laikam tomēr vajadzēs saraut ģimenes saites. Skumjas kā vēsas lietus lāses čukstēja, ka viņa šeit atgriezīsies pavisam. Šādu domu mākta, Ārija bieži klīdusi pa dzimtās pilsētas ielām. Viņa sapratusi, ka dzīve pati izdarījusi korekcijas. Ārijai atlika rīkoties.
Mājās atgriežas kā pele ar asti bluķī
"Liktenīgi, ka Alūksnē arī atgriezos janvārī. 1979.gada ziema bija barga, daudzviet izsala ābeles. Arī mana dvēsele līdzinājās sala nopostītam dārzam, es vilkos kā pele ar asti bluķī. Es nelūdzos mīlestību, ne arī laimi, kuru daudzus gadus krāju. Es savai mīlestībai svinēju bēres. Beidzot es sasitu šo biķeri, spēju lepni noslēgt kādu savas dzīves posmu un nostāties ar kājām uz zemes,"" atzīst Ārija.
Grūti tas nācies. Ārija stāsta, ka vienīgais pieturas punkts, lai sāpēs nesalūztu sirds, bijis četrus gadus vecais dēlēns. Viņa to ļoti mīlējusi.
Dzīve pamazām nokārtojas
Dzīve Ārijai pamazām nokārtojusies, rētas apdzijušas. Ārija klusībā cerējusi, lai tas, ko viņa kādreiz satiks, nebūtu caurvējš.
Vēl pēc diviem mēnešiem kopā ar augusta sienāžiem dejojusi mīlas deju. Tiesa, viņš nebija tāds, kurš sadedzina neprāta kvēlē. Viņi iepazinušies nejauši, Pilssalas estrādē, kad skatījušies kino. Filmas vidū sācis pamatīgi līt, Volodja piedāvājies pavadīt. Mājas pagalmā abi ienākuši līdz ādai izmirkuši. Lai pavadonis nesaaukstētos, Ārija uzaicinājusi izdzert krūzi siltas tējas. No tās dienas viss sācies. Šī pasaka beidzās laimīgi. Pēc pusotra gada viņi apprecējās. Viņš Āriju dziedināja un veldzēja dvēseli. Šajā laulībā piedzima meita Inese un dēls Arturs. Tagad Ārija sevi lepni dēvē par omi.
Mīlestība viņu starpā nav mazinājusies. Ārija stāsta, ka vīrs Vladimirs pirms kāda laika teicis: "Vai tu vēl atceries, kā mēs pirms 25 gadiem augustā iepazināmies? Es tevi joprojām mīlu!" Ārija saviļņojumā brīdi klusē.
Joprojām patīk skaitlis septiņi
Ārija saka, ka viņa cenšas dzīvē saskatīt skaisto. Pieskaroties ar sirdi Radītājam, sajūtot mīlestību pret sevi un citiem cilvēkiem. Viņa priecājas par balto katoļu baznīcu.
"Es tur iegriežos dvēseles nespēka brīžos. Tā ir pilnīgi cita pasaule. Ja gadās sūrāka diena, es lūdzos: "Palīdzi, Dievs!" Savā dzīvē esmu nesta uz Dieva žēlastības spārniem. Esmu iemācījusies dzīvē saskatīt skaisto un pateikties par katru gaismas stundu. Priecājos par saviem mīļajiem vecākiem, tanti. Vidējā brāļa nāve iemācīja vērtēt dzīvi no cita skatu punkta," saka Ārija.
Viņai joprojām patīk skaitlis septiņi. Sevi joprojām salīdzina ar peli, tikai ne ar to noskumušo, bet darbīgo un dzīvespriecīgo. Bet brīžos, kad viņa paliek viena, Ārija paņem rokās lācīti Rūcīti. Tāpat vien, jo uzskata, ka arī pieaugušam cilvēkam ir nepieciešams savs lācītis, lai ieklausītos sevī un citos, jo ziemeļu vējā bites nemedo.

Citu datumu laikraksti

  • Aicinām sūtīt priekšlikumus!

    Aicinām uz diskusiju par Zemkopības ministrijas izstrādātajiem noteikumiem par mājas (istabas) dzīvnieku labturību un dzīvnieka īpašnieka tiesībām un...

  • Zemnieki turpina labības pļauju

    Pagaidām: par graudu ražu nesūdzas. Mālupes pagasta zemnieku saimniecībā “Dzirnavu 8” līdz otrdienas pēcpusdienai bija nopļauta apmēram ceturtā daļa...

  • Skolām dāvina jaunāko informāciju par ES

    Visas Alūksnes rajona vidusskolas saņems jaunākos informatīvos materiālus par Eiropas Savienību un pilsoniskas sabiedrības veidošanu Latvijā.Visas...

  • Kā izvairīties no viltotām latu monētām?

    Kā izvairīties no viltotām latu monētām? Lai cik labi aizsargāta un droša ir kādas valsts, arī Latvijas, nauda, noziedznieki to mēģina viltot.Kā...

  • Cels sporta kompleksu

    Alūksnes pilsētas domes deputāti nolēma atbalstīt Nacionālo bruņoto spēku viceadmirāļa Gaida Andreja Zeibota lūgumu par zemes gabala piešķiršanu...

  • Bērnus rosina zīmēt

    Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija 2004. gada Eiropas Kultūras mantojuma dienās “100 apdraudētākie kultūras pieminekļi” izsludina...