Zīmīgs sapnis

Vai snauda ir turpinājusies stundu vai minūti, Laila neapjauš.

Vai snauda ir turpinājusies stundu vai minūti, Laila neapjauš. Sapnis ir bijis tik reāls, it kā viņa to būtu skatījusi kā uz ekrāna, pie tam ar pašas līdzdalību un brīžiem kā no malas. Aiz apkakles ik pa brīdim no samirkušās egles zaļajām rokām, kā ilgi krājušās asaras, notek lietus lāses. Vēl nesen jaunā sieviete tās nejuta, sūnu gulta bija pietiekami ērta un zaļās egles jumts - biezs un drošs.
Aust rīta gaisma un iečivinās turpat virs galvas no nakts miega pamodies putns un tad aizspurdz savās gaitās, ar spārnu vēzienu gandrīz skarot sievietes galvu. Liekas, ka spārnotais kaimiņš nav Lailu zem egles jumta pamanījis. Jaunā sieviete te sēdējusi vai no pusnakts, sākumā raudādama, vēlāk dīvainas bezjūtības kā transa pārņemta arī iemigusi.
Putns nu viņu ir atgriezis reālajā pasaulē, nu Laila, ceļus rokām aptvērusi un sēdus piecēlusies, pati jūtas kā kāda meža meita. Kaut gan mājas, kurās viņa ir pavadījusi divus garus gadus, vai ar roku aizsniedzamas, atgriezties Laila šobrīd nevēlas. Viņu kā niķīgu bērnu droši vien izliktos nemanām, kad viņa pārnāktu pagalmā un stātos pie saviem ikdienā veicamajiem darbiem...
Nē! Viņa tur vairs nebūs kalpone. Kurp doties? Atpakaļ uz savu vecāku mājām? Tāda pati kā stāv? Miglā samirkusi, skujām matos, nožēlojama, nelaimīga, nomaldījusies aita, bez mantām un algas. Nekas viņai pašai nepiederēja. Viņa arī nebija lūgusi vīram sievišķīgus niekus un tērpus, paredzot, ka Gaidis vienalga, kā jau pierasts, izlems visu pats. Viņš reizēm izturējās kā viduslaiku vergturis, sievas vajadzības koriģējot pēc savas saprašanas, pērkot tikai to, ko pats atzina par piemērotu. Piecītis bija lielākā naudas summa, kas slēpās Lailas maciņā: viņa taču nepelnīja, strādāja par vēdera tiesu un bija kļuvusi par sētas piedevu, ar kuru tik maz rēķinājās. Gaidis turēja maku un arī sievu uztvēra kā savu īpašumu. Televizors, mūzikas centrs, mikroviļņu krāsns, videoiekārta un viss cits piederēja Gaidim, bet mēbeles, grīdas tepiķi, trauki - vīra vecākiem. Viņa bija ienācēja bez pūra. Visiem lielajiem pirkumiem Gaidis atcerējās cenu - latus un santīmus, ko reizēm kā atskaitoties atgādināja: tad tas maksāja tik! Viss maksā tik, cik maksā! Interesanti, ar cik nullēm aiz pirmā vērtīgā cipara tad viņš novērtēja sievu? Gaida vienīgais dzīves saturs bija koku bizness. Tur viņš guva panākumus un krietnu peļņu, un pats pamazām bija kļuvis kā nedzīva koka stumbrs, kura sapņos visdrīzāk rādījās baļķu grēdas un sieva kā rotaļlieta koku pārpilnajā krautuvē.
Laila, sēžot egles zaru aizsegā, bija pārdomājusi visus vīra plusus un mīnusus, un plusu čupiņa bija tik nožēlojami maza. Lailai likās, ka vienīgais pozitīvais bija tas, ka Gaidis nedzēra un nesmēķēja. Varbūt viņu tāpēc kā kādu baltu zvirbuli nepieņēma vīru kompānijās, uzskatot par īpatni un garlaicīgu tipu? Ja viņš dzertu, kas zina, varbūt tad viņš būtu sabiedriskāks un atvērtāks, miermīlīgāks, bet tad sievai būtu citas klapatas?
Ar mērvienībām - steriem un kubikmetriem - piepildījās Gaida domas. Sievas acīs viņš pamazām kļuva netīkams - īsts kubikmetrs, drukns, masīvs un pašpārliecināts! Lailai vīra ārējais izskats vairs nelikās pievilcīgs. Vai viņas pielaulātais jel kad ir bijis viņas sapņu vīrietis? Tagad, tikai tagad viņa bija sapratusi ne tikai to vien. Kāpēc viņa visu bija pacietusi, neko nemainot un klusējusi, paraudot spilvenā? Pat vecākiem viņa nebija prasījusi padomu, lai viņus nesatrauktu.
Pagalmā ierūcās Gaida džips un drīz negantā ātrumā aizdrāzās pa meža ceļu. Laila zem egles nokarenajiem zariem sajuta vēja pūsmu, ko aizrāva līdzi mašīna. Tā Gaidis brauca, kad bija pārskaities. Laikam taču viņu - Lailu, līdz pat rītam nesagaidījis atgriežamies, devies meklēt.
Pēc krietna brīža mašīna atgriezās, tagad lēnā gaitā, zvalstoties izdangātajā ceļā. Laila zina, ka viņas patvērums ir drošs un nezinātājam nepamanāms. Kāpēc gan viņu kājas nebija aiznesušas tālu, tālu projām no šīs mājas, netīkamajiem darbiem un nemīlamā vīra? Kāpēc viņa te zem egles vēl kavējās? Laikam taču būtu jāizdara tā, kā sapnī redzējusi. Tas tiešām bija zīmīgs sapnis, varbūt tādu var redzēt tikai reizi mūžā, tādā izmisuma un apjukuma reizē kā šī.
Tā gan nebija pirmā reize, kad jaunā sieviete bija devusies, kā Gaidis sacījis, - spītības pastaigās. Šoreiz Lailas pacietības mērs likās pilns: saimniecība, lopi, klusā mājas dzīve četrās sienās. Ja viņai kaut kā vīra sētā bija žēl, tad tikai rūpīgi koptās puķudobes, kur plauka dažādi ziedi visā vasaras garumā, līdz beidzot tos nokoda salnas. Bērnu viņiem nebija. Gaidis mazulim teicās neesam gatavs, un pats sievas mutē sākumā, kā jokodams, pie brokastīm ielika pretapaugļošanās tabletes: uz Lailu nevarot paļauties, viņa esot tik aizmāršīga...
Par Gaida stulbajiem gājieniem Laila dusmojās, sāka vīru ienīst, jūtoties ar katru dienu vairāk un vairāk pazemota. Vai viņa bija kļuvusi par lietu, ar kuru drīkst rīkoties, kā grib saimnieks? Bērnu viņa vēlāk negribēja, jo Gaidis ne vīra, ne tēva lomai nelikās piemērots. Vai savā zaļajā jaunībā viņa šo vīrieti mīlēja, vai varbūt toreiz tādas jūtas nemaz neizjuta?
Viņa bija tik jauna un nepieredzējusi, kad pirmo reizi sajuta sev pievērsto vīrieša karsto skatienu kādā ballītē. Gaidis no viņas vairs neatkāpās, drīz bildināja un viņa teica jāvārdu. Aiz ziņkārības un vieglprātības viņa arī atdevās, nezinot gandrīz neko par intīmo dzīvi kā tāda skolniecīte, tikai domājot, ka tā ir mīlestība...
Viņš nenovērtēja, ka ir Lailas pirmais vīrietis, vai varbūt nepievērsa uzmanību? Viņu kopdzīvē drīz viss kļuva vienveidīgs un atkārtojās viens un tas pats: vakaros vīra primitīva aplidošanas maniere, kaisles izpausmes kā kādam bullēnam un pēc tam vienaldzība un apmierināta sivēna urkšķēšana miegā.
Laikam ritot, viņa kļuva par primitīvu seksmašīnu, piederot vīram kā lieta. Sākumā gan Laila bija centusies savu laulības dzīvi dažādot, vēlāk pieciest un neprotestēt. Atskārsme bija atnākusi šinī zem egles pavadītajā naktī: viņa vīra mājās tika uztverta kā stulba, zemas pašapziņas sieviete, kura der tikai primitīvam darbam. Jeb varbūt viņa dzīvo kopā ar aprobežotiem, primitīviem cilvēkiem?
Vienmēr ar uzspiesto kārtību ir bijis jāsamierinās, jābūt klusai kā pelītei. Varbūt gudrais koks - egle - viņai uzsūtīja sapni, diktējot, kā rīkoties tālāk? Egle taču ar galotni sniedzās augstu pāri citiem kokiem, ik dienas veroties jaunās sievietes vienmuļajā dzīvē. Egle sen pirms viņas ierašanās šinī sētā pazina Gaida mājas, ķildīgo un dēlu vienmēr aizstāvošo vīratēvu, parasti klusējošo vīramāti un nu, vēlot nakts viešņai labu, pa zaru kāpnēm nolaidusi pār dusētājas galvu šo sapni.
Paškritiski veroties, spītības Lailai netrūka, varbūt tā arī bija viņas galvenā pašaizsardzības izpausme. Jā! Gribasspēka vietā daudzreiz viņu kā akacī iemetusi neprognozējama spītība, dzenot saprātam pretējā virzienā. Spītība un iecirtība pamazām kļuvuši par galvenajām Lailas bruņām.
Jau kuro reizi pagalmā rīta dziesmu izkliedz gailis, virs horizonta sārtā saules ripa pieteikusi jaunas dienas sākumu. Tad kūtī iedūcās slaukšanas aparāts, iemaujas govs, vīramāte pagalmā skaļi sauca prāvo vistu saimi: ciba, ciba! Viss notiek arī bez viņas! Varbūt visi jau ir samierinājušies, ka kalpone ir pazudusi, vai varbūt cer, ka Laila tikai aizgulējusies, un drīz ar vainas apziņu miegainajās acīs kā parasti pārņems iesāktos darbus?
Viņa atceras savu sapni, nakts vīziju, ko tagad redz tik sīki, kā zem palielināmā stikla. Vai viņai nav tieši tā arī jārīkojas? Sapnī viņa bija atgriezusies tā kā no peldes ezerā, dvieli pār plecu pārmetusi, nedaudz drebēdama no ūdens veldzējuma: "Labrīt!" viņas nedabīgi skaļais rīta sveiciens nebija iztrūcinājis Gaida māti, kas aiz ķēdes saņemto govslopu vilka pa kūts durvīm ganībās. Atbildi Laila nesadzirdēja, jo tās arī sapnī nemaz nebija. Māte bija uzvilkusi izejamās drēbes, tās pašas, kuras bija šūdinājusi uz dēla kāzām. Lopu kūtī ar izejamo kārtu! To var redzēt tikai sapnī, jo reālajā dzīvē Gaida māte staigāja pa māju tikai vecos kankaros un humpalās, kas nemaksāja vairāk par santīmiem.
Pa mājas kāpnēm pagalmā iznāca Gaidis un tēvs. Abi izskatījās tik vienoti, tik vienādi kā zaldāti ierindā. Arī izejamās drēbēs, kā sagatavojušies kādām viesībām. "Labrīt!" Laila sapnī saka vēlreiz nu jau tiem abiem. Uzrunāto acīs ir jautājums, kas netiek gan izteikts, tomēr acīs skaidri saskatāms: Kur tu biji? "Tu vienreiz nebeigsi savus fokusus, spītniece?" jautājumu kā karstas ogles no plītsmutes izmeta Gaida tēvs, un viņa sejā ir tādi kā suņa nedraudzīgie vaibsti.
"To, ko jūs saucat par fokusiem, es beigšu jau tūliņ! Es no jums aizeju!" Lailas balss ir apņēmības pilna, viņa to pati dzird kā no attāluma. Gaidis izskatījās apmulsis: "Ko tu teici? Iesi projām? Kāpēc? Uz kurieni?" "Kurp es iešu? Vai tad pasaulē vietas trūkst? Iešu prom tāpēc, ka es te jūsu kompānijā neiederos, tāpēc, ka mēs viens otram nederam, tāpēc, ka mans mērs ir pilns."
"Atjēdzies, apdomā vispirms, ko mēs tev sliktu esam nodarījuši?"
"Neko! Tas nav svarīgi! Es visu pārdomāju, necenties mani atrunāt, viss ir beidzies! Es nederu ne tev, ne taviem vecākiem, mūsu kopdzīve ir bijusi viena vienīga kļūda."
"Tu taisies visu pamest?" "Visu! Tu pareizi esi sapratis. Man neko nevajag, un te man vēl ir tikai viens darbs, ko es padarīšu!"
Laila ieskrēja dārzā. Rīta rasā visā savā krāšņumā atmirdzēja viņas puķu dobes, daudz skaistākas nekā redzētas dzīvē: desmitiem šķirņu ziedu, viena par otru krāšņākas kā žurnālā "Māja un dārzs". Asteres, lauvmutītes, rūpīgi sarindotas šķirnēs, vēl, protams, nenojauta Lailas mērķi. Tagad visam gals! Viņa paķēra ābelē iekārto izkapti un kā transā, neklausoties uz Gaida izkliedzieniem, pļāva un pļāva, nevēloties, ka viņas izlolotie ziedi paliktu te bez viņas, ka tie līdz pat rudens salnām nesagaidītu rītos savu lolotāju.
Aiz pļāvējas palika ziedu klājiens kā kāds floristikas veidojums. Laila jūtās kā nepieskaitāma slepkava vai kādas mānijas pārņemts darbonis? Kad ziedu grēdas bija nopļautas, Laila atskatījās uz posta darbu, neizjūtot ne dusmas, ne pagurumu vai bezspēku. Tik viegli sapnī bija pļaut!
Izpostītajā dārzā brīdi viņa bija viena. Tad Laila pamanīja, ka līdzās nostājas Gaida māte: "Meit," viņa nedzirdēti sirsnīgi sacīja. "Vai tad nu tā vajadzēja darīt? Vai tad ziedi vainīgi, ka tu viņus tā...Tik skaistu dārzu pārvērst postažā! Neposti savu dzīvi! Tu esi kā traka! Ko nu teiks Gaidis? Viņš taču tevi mīl! Es to skaidri zinu!"
"Viņš to man nav ilgi teicis! Kāda tam vairs nozīme? Ja nav, tad lai nav arī ziedu! Lai te nekas neatgādina par mani! Esmu izlēmusi - mēs nesaderam, nav ko atlikt uz rītu to, ko var padarīt šodien. Jūs tā pati esiet teikusi."
"Kad pāries spītība, vai pāri nepaliks nožēla? Vai tad tava dzīve nu ir bijusi tik grūta? Vai Gaidis viens vainīgs?"
"Vai tad es saku, ka viņš viens?"
...Te sapnis aprāvās, laikam agrais putns ar savu spārnu pieskārienu rīta agrumā aizdzina tālāko sapņa vīziju. Kas var zināt, kā tas beigtos, ja Laila nepamostos.
Sapnis galu galā ir tikai sapnis! Zemapziņas izpausmes liek visu apdomāt un tad izlemt. Varbūt viņa tiešām ir tikai spītniece, kas nezina, ko grib.
Ir uzlēkusi un rasu žāvē saule. Viegla, silta migla kāpj no egles apakšējiem zariem augšup. Pametusi savu sūnu gultu, Laila pa pļaviņu apiet pagalmu un vispirms ieiet savā dārzā. Tas šobrīd liekas vēl skaistāks nekā to redzēja sapnī. Viņa nespētu šo skaistumu iznīcināt! Arī pamest viņa to nedrīkst. Viņas ziedi ir kā bērni, tik atkarīgi no viņas. Vai sapnim obligāti jāpiepildās? Tā ir tikai viena izeja no sarežģītā stāvokļa?
Ja viņa būtu pielikusi vairāk pūļu ģimenes dzīvei, varbūt viss būtu citādi? Viņa tiešām ir spītīga un ne bez vainas.
Viņa pamana pie puķu dārza sētiņas Gaidi. Viņš mierīgi vēro sievu un liekas domīgs, varbūt arī viņš ir redzējis kādu zīmīgu sapni?
"Zini, es sapnī visas puķes nopļāvu, un tu to atļāvi. Tev vienmēr pirmajā vietā koki," saka Laila.
"Kāpēc tas tā ir?"
"Es pats to nesaprotu, bet tāds ir mans darbs, tāpat kā tavs - audzēt puķes. Es šonakt izlēmu, ka turpmāk viss būs citādi."
Un Laila notic. Vēl vienu reizi notic.

Citu datumu laikraksti

  • Bērniem epilepsiju iespējams izārstēt

    Kopš jūnija Rīgā darbojas pirmais bezmaksas konsultatīvais epilepsijas kabinets, kas pēc Latvijas epilepsijas slimnieku asociācijas iniciatīvas...

  • Gatavos priekšlikumus

    Pamatojoties uz Vides ministrijas informāciju par iespējām uzsākt ūdenssaimniecības infrastruktūras projektu, Alūksnes pilsētas domes aprīļa sēdē...

  • Atsakās no pirmpirkuma tiesībām

    Alūksnes pilsētas domes aprīļa sēdē deputāti nolēma atteikties no pirmpirkuma tiesību izmantošanas piecos gadījumos.Alūksnes pilsētas domes aprīļa...