Zina, ko nozīmē zaudēt mājas vecumdienās

Veclaicenietis Arvīds Ķauķis visvairāk par visu atkal vēlas baudīt mieru un drošību, ko katram cilvēkam sniedz mājas sajūta.

Veclaicenietis Arvīds Ķauķis visvairāk par visu atkal vēlas baudīt mieru un drošību, ko katram cilvēkam sniedz mājas sajūta. Kopš pērnā gada rudens tā dzīvo vien viņa atmiņās, jo 2003.gada liktenīgajā 26.novembrī astoņdesmit astoņus gadus vecais vīrs pazaudēja visu, kas viņam piederēja un bija dārgs. Māja "Vītolniekos", kurā viņš vienatnē vadīja vecumdienas, nodega.
Tagad viņš priecājas, ka, pateicoties labiem cilvēkiem - Krastu ģimenei, - viņam atkal ir jumts virs galvas un siltums. Taču tas esot tikai pagaidām. Arvīds nav atmetis domu, ka dzīvos vismaz vagoniņā "Vītolniekos". Kad tas notiks, tā jau būs atgriešanās trešo reizi.
Joprojām nevar piedot
"Es nezinu, kā nelaime notika. Pats nebiju mājās. Tā ir miglaina lieta," laikrakstam stāsta Arvīds. Viņš joprojām nespēj sev piedot, ka todien aizbraucis uz Alūksni. Viņa acīs riešas asaras un nav nemaz jāmin, kādas sāpes pārdzīvo šā cilvēka sirds. Brauciens uz pilsētu iepriekš neesot bijis plānots, tikai nākamajā dienā. Krāsns bijusi izkurināta, šībers aiztaisīts. Nekas neliecināja par nelaimi, kas neilgi pēc tam risināsies uz pāris stundām atstātajās mājās, no kurām paliks vien pelnu čupiņa.
Redzējis ir daudz
Arvīds dzīvē ir daudz redzējis un pārdzīvojis. Ne tikai mājas degšanu vien. Patiesībā tā degusi jau otro reizi. Pirmā reize bijusi pirms daudziem gadiem - 1944.gadā vācieši nodedzinājuši septiņas saimniecības ēkas, kas bija pašu celtas 1925.gadā, kad Arvīda ģimene pārcēlās no Ziemeriem dzīvot uz Veclaiceni. Tēvs 1924.gadā ieguvis atļauju uzsākt būvniecības darbus vietā, kur pirms tam bijis klajš lauks. Par laimi dokumenti Arvīda tēvam bijuši līdzi, kad 1944.gadā māja nopostīta.
"Šoruden man palika vien tas, kas pašam bija mugurā. Sadega dokumenti un fotogrāfijas. Žēl, ka vairs nav arī neviena atzinības raksta par labu darbu, daudz man to bija," notikušo vēlreiz pārdzīvo Arvīds.
Bija aculiecinieks
Arvīds ir liels stāstnieks - ne tikai par sevi, bet arī par kara laiku un notikumiem, kas savulaik risinājušies Veclaicenes pusē. Viņš bijis aculiecinieks, kā vācieši atkāpušies 1944.gada augustā un ienākuši krievi. Frontes līnija aizvijusies uz Kaķīša kalna pusi pāri šosejai. "12.augusta vakarā aizbraucām pie mežsarga. Domājām, ka tur ir klusāka vieta. No rīta pusdeviņos vācu virsnieks pavēlēja braukt prom. Aizbraucot 150 līdz 200 metrus no meža, atskanēja svilpe - laukā nāca vācu armija. Krievi bija tikai puskilometru tālāk, pie Murata ezera, bet virsū nenāca, ja ne, tad būtu nokļuvis krustugunīs," atceras veclaicenietis.
Nodeg kara laikā
1944.gada 13.augustā, svētdienā, ieradušies pirmie trīs krievu virsnieki. "Viņi bija mani ievērojuši un jautājuši mežsargam, kur tas jaunais cilvēks palicis, kāpēc nav iesaukts vācu armijā. Mežsargs atbildējis, ka esmu izbrāķēts. Es sēdēju istabā uz mūrīša, kad krievi ienāca iekšā. Mani nopētīja, taču nekā neteica. Piegāja pie sienas un norāva zemē telefonu," atceras Arvīds.
Viņi interesējušies, kāpēc neesot devušies projām, vai tad bailes neesot bijis palikt. Sabijušies gan ar mežsargu, taču vairāk par to, ka bites neizlaupa un tās neaiziet bojā. Krievi ēduši medu, neesot domājuši, ka tas varot būt saindēts. Tā arī mežsarga mājā piecas dienas Arvīds nodzīvojis līdz brīdim, kad krievi pārcēlušies uz Gaujas krastu. Tad domājuši atgriezties mājās, taču tās bijušas nodedzinātas.
Tomēr dzīve līdz ar to nav apstājusies - Arvīds dzīvojis kaimiņu Mucenieku mājās, kur saimnieki bija devušies bēgļu gaitās un vēl nebija atgriezušies. "Vācu kartupeļu ražu, pļāvu. 13.oktobrī, kad ieņēma Rīgu, vēl kūlām labību. Tās dienas vakarā arī šejienieši piecos zirgu pajūgos atgriezās mājās no bēgļu gaitām. Tas man uz mūžu ir palicis prātā," stāsta Arvīds. 1946.gadā radusies doma, ka jāatjauno nodegusī māja. Pamazām tā ar visām saimniecības ēkām atjaunota.
Mācās no dzīves
Arvīds stāsta arī par skolas un darba gaitām. Mācīties gan iznācis tikai pamatskolā, tālākās zināšanas krājis no dzīves laikā gūtās pieredzes. 1945.gadā pagastā ievēlēts par sagādes aģentu, kas kontrolēja, kā izpilda noteiktās normas. Šajā amatā viņš nostrādāja vairāk nekā divus gadus.
"Mani izsauca uz pagastu. Es jau sapratu, ka labi nebūs. Man tā arī norādīja, ka atteikties no šā darba nevaru. No visām frontēm esmu izvairījies - no krievu un vāciešu, arī mežā neesmu dzīvojis. Ja atteiktos strādāt, tad nosūtītu ar kara komisariāta gādību uz valsts darbiem," stāsta Arvīds. Daudzi toreizējie sagādes aģenti nošauti, arī iepriekšējo krievu armijas karavīri bija nogalinājuši. Arī Arvīds saņēmis draudu vēstuli, taču ar to arī viss beidzies.
1949.gadā 31.martā piedalījies arī kolhoza dibināšanas sanāksmē. Ilgi - 28 gadus - nostrādājis par klētnieku. Par klētnieku paticis strādāt arī tāpēc, ka darbs bijis saistīts ar cilvēkiem.
"Mēnesī saņēmu 120 rubļus. Ar klētnieka darbu badu nevajadzēja piedzīvot. Bija laiki, kad nevarēju vien galus savilkt kopā - trūka kombikorma, svēru un skaitīju, bet nekā. Visiem tā vajadzēja, bija, kas to zaga," stāsta Arvīds.
Esot smagi strādājis, taču viss veicies labi. Arī Dievs palīdzējis tādās reizēs, kad licies, ka problēmu atrisināt neizdosies.
Grib visu redzēt
Viņš joprojām nevarot aizmirst Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikus, augstu novērtē toreizējās Latvijas laika valdības sabiedrisko lietu ministru Alfredu Bērziņu.
"Tagad ir tāda pati valdība, kā bija 1931.un 1932.gadā līdz 1934. gadam, kad valdības grožus saņēma stingri rokās. Valdības vīriem vajadzētu kaunēties par savu rīcību," spriež viņš.
Lai arī pārdzīvots ne mazums smagu mirkļu, Arvīds spējis saglabāt možu garu un dzīvesprieku. Tā viņu novērtē arī citi.
"Es gribu dzīvot un redzēt, kas notiks. Nejūtu, ka gadu man ir tik daudz. Viena vaina ir labās kājas ceļgals, kurā sāpes ir tad, kad stāvu kājās. Citādi nekas. Tās radās, kad pirms gadiem nokritu uz ledus," apgalvo Arvīds.

Citu datumu laikraksti

  • Skrodera amats palīdz iepazīt šejieniešus

    Mājās uz galda novietota Nemitīgās palīdzības Dievmātes fotogrāfija. Apkārt valda ideāla kārtība - neraksturīga vīrietim, kas mūža nogalē saimnieko...

  • Politiskie vēji pagaidām pieklusuši

    Latvijas politiskā dzīve pagājušās nedēļas laikā bija mierīga. Nemanīja ne krievu valodas aizstāvju aktivitātes, ne kreisā politiskā spārna...

  • Alūksnē svinēs Eiropas dienu

    Valsts galvenās kultūras inspektores Alūksnes rajonā Astrīdas Bēteres projekts “Ar mums sākas Eiropa” saņēmis Kultūrkapitāla fonda finansiālu...