Žurnāliste, kura nekļuva par juristi

Žurnāla “Ieva” žurnāliste Līga Blaua ir sarakstījusi vairākas grāmatas par Latvijā populārām personībām. Skaļais balss tembrs, kas reizēm šķita uzbrūkošs, un pretrunīgie viedokļi vienaldzīgu neatstāja nevienu. Radās iespaids, ka garlaicībai žurnālistes dzīvē nav vietas - satiktie cilvēki, darbs Latvijas Televīzijā un žurnālā bijis piedzīvojumiem bagāts.

Pretrunīgs sarunas sākums
Alūksniešiem iespēja satikt žurnālisti bija “Grāmatu svētku” laikā. Jāatzīst, viņa pārsteidza ar spriedumiem par savas profesijas pārstāvjiem. “Es vienmēr visās tikšanās reizēs pajautāju, vai kāds no klātesošajiem nav žurnālists. Zinu, ka viņi mēdz savās publikācijās sniegt neprecīzu informāciju, jo bieži kaut kas tiek “izrauts” no konteksta. Beigās zūd doma,” sarunu ar klausītājiem uzsāka L.Blaua, iegūdama ovācijas un aplausus no auditorijas. Žurnālisti mēdzot arī uzdot muļķīgus jautājumus. “Reizēm brīnos, kā cilvēks uz manu dīvaino jautājumu ir tik sakarīgi atbildējis!” Savādi bija dzirdēt šādus apgalvojumus no žurnālistes, kura savā profesijā strādā jau daudzus gadus.

Leģenda par Rūdolfu
Blaumani
Žurnāliste, kura ir dzimusi Ērgļos, atzina, ka izloksnes dēļ ir gadījušies pārpratumi. “Daudz esmu strostēta par plato un šauro “e” pielietojumu. Katrai vietai ir sava garša, un ir jauki, ka cilvēki to nepazaudē. Novadu izloksnes ir svarīgas. Protams, strādājot televīzijā, mēģināju piemēroties pareizajai literārajai valodai,” pieredzē dalījās L.Blaua. Viņas mīļākā vieta esot dzimtā puse. “Ja es reizi gadā neaizbraucu uz Brakiem un nepastāvu zem tām liepām un ozoliem, tad man kaut kā pietrūkst. Tā vieta man saistās ar bērnību un skolas gadiem,” atklāta bija sieviete un atceras kādu leģendu no savām dzimtas mājām. “Mana vecvectēva brālis bija dzejnieks Pēteris Blaus, kurš pagastā strādāja par rakstvedi laikā, kad tur dzīvoja un strādāja rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Viņi bijuši draugi. Man stāstīja, ka viņš vedis kautrīgo Blaumani precībās uz kaimiņu pagastu. Kad iebraukuši kaimiņu sētā, viens zirgs stāvējis piesiets pie mājas. Tad R.Blaumanis esot teicis: “Pēter, braucam atpakaļ, mums jau viens ir priekšā!” Nemaz neesot iegājuši mājā, lai noskaidrotu, kam tas zirgs - preciniekam vai vienkārši kaimiņam... Man vienmēr paticis domāt, ka ar mūsu mājas zirgu precībās ir vests Rūdolfs Blaumanis,” lepni stāstīja žurnāliste.

Saukta par fašisti
Žurnālistes tēvs bijis leģionārs, un tas ļoti ietekmējis viņas dzīvi. “Manu māsu, kura 1968.gadā beidza vidusskolu un vēlējās iestāties ķīmijas fakultātē, neuzņēma tāpēc, ka viņa bija padomju varai neuzticama tēva dēļ. Es 1971.gadā vēlējos mācīties par juristi, jo šķita, ka tas man patiktu. Kad iesniedzu dokumentus, pārrunās man paziņoja, ka nedrīkstu stāties juristu fakultātē, jo mans tēvs bijis leģionārs,” atmiņās dalījās L.Blaua. Uzvārda dēļ viņu aicināja stāties žurnālistu fakultātē ar noteikumu, ja uzrakstīs radošo darbu un noliks eksāmenus. “Patiesībā es žurnālistos nonācu pret pašas gribu, jo vajadzēja kaut ko studēt,” uzsver L.Blaua. Studiju laikā jaunā žurnāliste sākusi strādāt avīzē “Padomju Jaunatne”, kur rakstīja par sev tik tuvo tēmu - laukiem. “Patstāvīgā darbā “Padomju Jaunatnē” mani nepaņēma, jo toreizējais galvenais redaktors teica, ka viņam štatā nevajag fašisti. Kad televīzijas vadība to uzzināja, mani pieņēma strādāt televīzijā. Gatavoju lauku raidījumus pie Olgas Utkinas, kuru es uztvēru kā savu televīzijas māti - viņa man daudz iemācīja,” atceras sieviete. Televīzijas laiku žurnāliste atceras ar siltām atmiņām - tie esot bijuši burvīgi astoņi gadi. “Tur strādājot, sapratu, ka, uzrunājot un intervējot cilvēku, vairāk jāzina arī par viņa personīgo dzīvi, lai sarunas laikā nenāktos piedzīvot mulsuma brīžus,” iesaka L.Blaua.

Visas intervijas nav
vienkāršas
1982.gadā žurnālists Juris Blaumanis esot viņu pierunājis iet strādāt uz žurnāla “Padomju Latvijas sieviete” redakciju, kur L.Blaua arī nostrādāja 17 gadus. “Vienīgi galvenā redaktore bija diezgan diktatoriska, līdz ar to darbs nebija viegls. Bet tur aizgāju strādāt, jo gribēju iemācīties rakstīt. Es rakstīju par vienkāršajiem ļaudīm no laukiem un to visu izjutu kā savu. Atceros, ka pirmā saruna man bija sarežģīta, jo īsti nesapratu, kā iegūto interviju uzlikt uz papīra. Kādam no malas var šķist, ka žurnālista darbs tāda parunāšanās vien ir, bet tā nav. Ne visas intervijas ir vienkāršas. Arī manā pieredzē, jau strādājot žurnālā “Ieva”, bijusi neveiksmīga intervija, kad ar kādu aktieri man neizveidojās saruna. Tā bija ļoti pamācoša pieredze. Pirmkārt, uz šo interviju devos piespiedu kārtā, un tas enerģētiski bija jūtams. Otrkārt, daudz ko par to cilvēku nezināju, līdz ar to saruna bija sarežģīta. Pēc divām stundām sarunas man īsti nebija skaidrības, kāds beigās būs šis raksts. Nolēmu, ka rakstīšu par to, kā es intervēju šo lielisko aktieri, jo viņš patiesi ir labs aktieris. Principā pasmējos par sevi. Notiek arī tā,” atzīst L.Blaua un uzsver, ka žurnālista maize nav nekāda saldā.

Nav gribējusi rakstīt
grāmatas
Nav īsti skaidrs, vai tā ir patiesība, ko stāsta žurnāliste - ka nepatīk rakstīt un profesijas izvēle bijusi piespiedu kārtā... Ja cilvēkam nepatīk savs darbs, tad diez vai tam ir rezultāti. L.Blaua ir vairāku grāmatu autore, tādēļ pārsteidzošs šķiet apgalvojums, ka viņa nekad neesot gribējusi rakstīt. Tas pat šķiet neticami, jo viņas grāmatu skaits nav mazs. “Nevienu grāmatu neesmu gribējusi rakstīt - viss ir bijis tīrā nejaušība,” apgalvoja žurnāliste un pati par sevi teica, ka esot slinka, bet ļoti apzinīga - nekad nav kavēts neviens raksts. Lasot viņas grāmatas, ikkatrs var kaut nedaudz ieskatīties kāda mākslinieka dzīvē. “Ja es nebūtu nonākusi šajā profesijā, tad nebūtu satikusi visus tos cilvēkus, par kuriem esmu rakstījusi. Es nebūtu ticējusi, ja kāds man toreiz teiktu, ka nākotnē runāšu ar daudziem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Es neticēju, ka kādreiz man būs iespēja intervēt, piemēram, Raimondu Paulu. Esmu par viņu seriālu žurnālā “Ieva” rakstījusi apmēram 5 mēnešus un ļoti labi zinu viņa humoru,” norādīja L.Blaua un pastāstīja, ka tieši izcilie un talantīgie cilvēki esot visvienkāršākie, vispieejamākie un bez augstprātības.

Pirmā grāmata - par Viju Artmani
Pirmā grāmata bija par nopelniem bagāto aktrisi Viju Artmani. “Kad mani 1999.gadā aicināja strādāt žurnālā “Ieva” redakcijā, man uzreiz pateica, ka te visi raksta par visu, nevis, piemēram, es tikai par laukiem. Tovasar 70 gadus svinēja Vija Artmane, un man bija uzdevums viņu intervēt. Es viņu nepazinu, bet beigās viss izvērtās vairākos rakstos par aktrisi,” atminas L.Blaua. Ar V.Artmani bijis daudz interviju un par daudzām tēmām, tāpēc beigās tapusi arī grāmata - tā bijusi V.Artmanes ideja. “Es nevēlējos rakstīt grāmatu, jo nekad nebiju neko tādu darījusi. Tad dižā aktrise mani iedrošināja, teikdama, ka ar kaut ko ir jāsāk, un viņa taču neesot slikta kandidatūra! Tā tas viss sākās,” atzina žurnāliste un piebilda, ka grāmatu rakstīšana ir sarežģīts process un prasa ļoti daudz laika.

Pašas gribētā grāmata
Lasītāji bija ieintriģēti ar žurnāla “Ieva” seriāliem, kad par vienu mākslinieku bija vairāku sēriju raksti. “Redaktore to pamanīja un piedāvāja man rakstīt par Džemmu Skulmi, jo viņai palika 80 gadi. Arī viņu es nepazinu. Sākumā viņa atteica, jo dzīvē esot daudz interviju bijis, jautājumi esot vieni un tie paši. Bet tad ieinteresēju viņu ar to, ka tas paredzēts kā raksts vairākās sērijās,” atcerējās žurnāliste un uzslavēja mākslinieci par viņas apzinību - vienmēr esot sagatavojusies intervijām. “Un atkal - pēc šīm daudzajām tikšanās reizēm Dž.Skulme vēlējās, lai taptu grāmata. Mana pretošanās, ka neko nezinu par mākslu, bija lieka,” stāstīja L.Blaua un atklāja, ka abas grāmatas - par V.Artmani un par Dž.Skulmi - rakstījusi ar rakstāmmašīnu, nevis datorā. Šīs divas grāmatas arī bijis kā atspēriens. “Katru gadu man žurnālam bija jāraksta kāds stāstu seriāls, no kura beigās radās grāmata. Visas ir bijušas brīnišķīgas tikšanās, un man nekad nav bijusi doma, ka pēc tam rakstīšu grāmatu - tā vienkārši sanāca,” atzina žurnāliste. Vienīgais, par ko apzināti rakstījusi grāmatu, ir Ainars Virga. “Svarīgs ir nevis tas, kurš saraksta grāmatu, bet tas, par ko tiek rakstīts. Man nepatika, ka dzeltenajā presē bija tikai viens viedoklis - viņš ir dzērājs un narkomāns. Gribēju, lai cilvēki vairāk iedziļinās un atceras, kādas dziesmas Latvijai viņš sarakstījis,” saka L.Blaua un piebilst, ka ir negodīgi uzsvērt tikai cilvēka sliktās īpašības.

— Teksts un foto: Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Svinēs svētkus un pasniegs apbalvojumus

    Svinēs svētkus un pasniegs apbalvojumus

    Svinot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Alūksnes pilsētā svētku pasākumi notiks gan 3. un 4.maijā.“Valsts svētku svinības sāksim 3.maija...

  • Alūksnē - koru skate

    Svētdien, 22. aprīlī, pulksten 12.00 Alūksnes Kultūras centrā notiks Alūksnes, Gulbenes, Balvu koru apriņķa skate.“Ikviens kora mūzikas mīļotājs...

  • Visiem vietas nepietiek

    Visiem vietas nepietiek  2

    „Jūsu bērnam šobrīd vietas bērnudārzā nav, jāgaida rindā” – tie ir vārdi, kurus, tuvojoties vecumam, kad bērnam vajadzētu uzsākt gaitas pirmsskolas...

  • Drosmīgi un atklāti par TO

    Latviešu bestsellers – tādu apzīmējumu izpelnījies pagājušajā gadā izdotais romāns „Saplēstās mežģīnes”, kura autore ir Karīna Račko. Tas bija viņas...

  • Aizvada otro sabraukumu

    Kārtējās spēles aizvadītas Apes novada čempionātā florbolā. “Gaujiena”, kuras spēlētāju sastāvs ir viens no jaunākajiem čempionātā, pēcspēles...

  • Alūksnes džudistiem labi rezultāti

    Alūksnes džudistiem labi rezultāti

    Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skola aizvadītās nedēļas nogalē piedalījās džudo sacensībās Saldū – 9.Starptautiskajā džudo turnīrā...

  • Lasītāji, braucam uz Līgatni!

    Lasītāji, braucam uz Līgatni!

    Turpinot jauko tradīciju, arī šovasar Alūksnes un Apes novadu laikraksts “Alūksnes Ziņas” savus zinātkāros un atraktīvos lasītājus aicina izzinošā...

  • Arī aprīlī aicina uz kino

    Aprīlī Alūksnes Kultūras centrā būs skatāmas trīs ļoti atšķirīgas, aizraujošas Latvijā tapušas filmas. Dokumentālā filma visai ģimenei “Turpinājums”...

  • Ekspedīcijas laikā iepazīst, kas un kā notiek mežā 8

    Ekspedīcijas laikā iepazīst, kas un kā notiek mežā

    Turpinās no 1.lappusesParažas vēsta, ka Zaļajā ceturtdienā jādodas pie dabas, jāmeklē kāds ezers, strauts vai upe un jāmazgājas. Daļa no šīm darbībām...