Ar ko sirgst interneta agresīvie komentētāji? 5

Ledus ir sakustējies, un Tieslietu ministrijā tapšanas stadijā ir likuma izmaiņas, kas vienkāršotu vēršanos tiesā goda un cieņas aizskāruma gadījumos. Paredzēts, ka šis likums attieksies arī uz komentāriem interneta portālos. Apsveicami, jo tas aizlāpīs likumdošanas caurumu.

Likumu grozījumi nozīmētu to, ka civilprasības cēlājam būtu tiesā jāiesniedz visa viņam tobrīd pieejamā informācija – komentāra autora «niks», interneta vietnes, kurā tas publicēts, adrese, kā arī, ja iespējams, ekrānšāviņš, kurā redzams aizskarošais komentārs. Ja tiesa prasību atzītu par pamatotu, tā varētu pieprasīt interneta vietnes uzturētājam atklāt tai komentāra autora IP adresi, un kam šī adrese ir izsniegta – tā šī gada 8. oktobī rakstīja portāls «Diena», pieminot, ka grūti prognozēt, kad grozījumi varētu tikt pieņemti. Tikmēr neviens neliedz portālu apsaimniekotājiem domāt, kā rīkoties pašiem, lai interneta vide patiešām nepārvērstos par virtuālo izgāztuvi, kurā savācami vienas sabiedrības daļas emocionālie, dvēseles un mentālie atkritumi.

Kas notiek aizskarošo un rupjo komentāru autoru galvās un dvēselēs, skaidro klīnikas Premium Medical  psihoterapeite Aina Poiša

Jērs vilka ādā
Mani pašu neuzrunā iespēja uzturēties paralēlajā pasaulē, tādēļ es interneta komentāru vidē nedzīvojos, bet ir skaidrs, ka tā ir tāda paralēlā pasaule cilvēkiem, kuri šajā realitātē nevar īsti atrast savu vietu, nevar paši ar sevi tikt galā. Patiesībā tur uzkavējas cilvēki, kuru problēma ir iekšējās bailes. Esot anonīmi, viņi tad nu atļaujas izrādīt savu «milzīgo dūšu» un izteikt citiem savu viedokli, kas visbiežāk ir negatīvs, nievājošs, žultains. Būtībā var teikt, ka šī anonimitāte ļauj «jēriņam ietērpties vilka ādā». Bailes tiecas pēc realizācijas, tādēļ rodas tieksme pēc varas, kaut vai šādas – virtuālā vidē paužamas. Vara ļauj nekontaktēt ar savām bailēm un neiemācīties būt atklātam.

Cilvēks, kas sevi ciena, vai nu spēj pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir, cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un neatļaujas uzvilkt tiesneša talāru un nosodīt tos cilvēkus, kas kaut ko dara  - ir spilgtāki, redzamāki, daudz sasnieguši, nav baidījušies sevi parādīt.  Tiem, kuri sevi neciena vai arī nespēj savā dzīvē neko realizēt, bet tikai vērtēt citus un sapņot, ka es arī tā varētu, bet reāli neko nedara, lai tas piepildītos, šī virtuālā vide ir īstā vieta, kur uzbūvēt savu pasauli. Tā dara bērni bērnudārzā - viņi izspēlē dzīvi.

Atkarības paveids un Napoleona sindroms
Šī dusmu pilnā komentēšana nebūt nav nevainīga, tāpēc jau tā sāk satraukt sabiedrību. Pirmkārt, tas pazemo citus, un, otrkārt, padara atkarīgu pašu komentētāju, kurš arvien dziļāk slīgst šajā nodarbē un nespēj no tās izkļūt.Turklāt nīgrais komentētājs pats saslilmst ar lielummāniju – re, kā es varu atļauties izgāzt savu žulti, savas negatīvās domas, un katru dienu! Tas ir Napoleona sindroms. Šo visatļautību nevar salīdzināt ar demokrātiju, kas nodrošina preses brīvību, tas ir pilnīgi kaut kas cits. Mums nav vēl iekšējās brīvības, mums ir visatļautība, jo iekšējā brīvība nozīmē, ka cilvēks uzņemas arī atbildību par to, ko viņš runā un dara.

Kā sauksi, tā atsauksies
Es arī dzīvoju Latvijā un man gribas lepoties ar savas zemes cilvēkiem un paļauties, ka mani nesamīs, bet es būtu diemžēl naiva un lētticīga, ja es uz to paļautos. Pašatbildība cilvēkam parasti liek saprast, ka viņš uz šīs zemes dzīvo kopā ar citiem cilvēkiem. Neviens taču nezina, kad viņam pašam būs nepieciešama līdzcilvēku palīdzība, bet ja pats esi cilvēku mijiedarbību ņēmis un saindējis, tad vari gaidīt, ka bumerangs nāks atpakaļ. Iespējams, ka lielai daļai cilvēku šis bumeranga trieciens ir nepieciešams, jo no tāda mācās visvairāk. Arī es neesmu bez neviena melnumiņa, tomēr uzskatu, ka labie darbi vienmēr atmaksājas ar labu, bet sliktie – ar sliktu. Žēl, ka šie cilvēki nekad nav piedomājuši pie tā, ko viņiem omītes droši vien ir mācījušas- kā sauksi, tā atsauksies.

Ko darīt?
Katram cilvēkam ir izvēles iespēja - būt melnam vai baltam. Ja viņš izvēlas būt balts, viņā ir vairāk pozitīvā. Ne jau vienmēr ir jāiesaistās nezin kādās labdarības akcijās, bet katrs sevī  vismaz var producēt pozitīvu attieksmi pret dzīvi un citiem cilvēkiem. Arī mediju vides nepiesārņošana ir labdarība, jo ir iespēja pasaudzēt tik daudzus neaizsargātus cilvēkus, kas nevar sevi aizstāvēt pret šādu uzbrukuma no mugurpuses.

Kamēr cilvēki tam nav gatavi vai neprot ar negatīvismu sevī tikt galā, viņi vai nu ir pie pieklājības normām jāpieradina vai mazliet jāierobežo. Tas ir tāds audzināšanas darbs, bremžu sistēma, lai netiktu spiests tikai gāzes pedālis un nesanāktu brauciens pa grāvjiem.
Mums atkal un atkal jāmācās saprast, ka cilvēku starpā jābūt savstarpējai cieņai, ka pastāv robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Un ir jāmācās būt drosmīgiem un atbildīgiem par savu rīcību - ja tev ir kādas pretenzijas pret kādu, pieej klāt un pieklājīgā formā pasaki. Vai otrs variants – nu neiesaisties tik personīgi tik daudzos jautājumos, jo pasaulē ir labas lietas un  ir ne tik labas lietas. Tās pastāv līdzās.

Uz jautājumu, vai šādiem kritiskiem komentāriem piemīt arī kaut kas pozitīvs, sliecos atbildēt, ka nē, jo mēs taču parasti ieklausāmies to cilvēku viedokļos, kuri ir mūsu autoritātes, kuru izteikto konstruktīvo kritiku ņemam arī vērā un esam gatavi sadarboties.

Komentāri 5

Komentāri internetā – diskusija vai samazgas?
http://www.tvnet.lv/izklaide/notikumi/358006-komentari_interneta_diskusija_vai_samazgas

pirms 10 gadiem, 2010.12.16 13:31

J.Kalniņš

Izlasiet un padomājiet, dārgie žultainie komentētāji. Tas ir par jums!

pirms 10 gadiem, 2010.12.14 11:16

Alūksniešos varētu atrast daudzus, ko līdz tiesai aizvilkt...

pirms 10 gadiem, 2010.12.14 10:42

...

TOTALITĀRISMA LIKUMS MUĻĶU AIZSARDZĪBAI. TAS VISS JaU BIJA ĻEŅINA STAĻI N A HITLERA LAIKOS.

pirms 10 gadiem, 2010.12.14 10:34

Latvijas ziņas