Augusts Būce: Pavisam citādākā dimensijā 1

Bez Lielās piektdienas nav arī Lieldienu. Ja cilvēks nav bijis krusta ceļā, kad Jēzu piesita krustā, tad arī Lieldienas zaudē jēgu, jo tad cilvēks nemāk īsti saņemt šo prieka vēsti, ka Kristus ir bijis miris par mūsu grēkiem, bet nu augšāmcēlies mūsu dēļ. Ciešanu laikā mēs izejam cauri Kristus dzīves gājumam. Tajā mēs varam arī salīdzināt savu dzīvi ar viņa dzīvi. Mēs visi esam kļuvuši materiālisti un krājam to mantu, kuru kodes var saēst, bet mēs necenšamies krāt Dieva bagātību mūžībai. Tas ir ļoti skumji. Līdz ar to mūsos zūd mīlestība pret otru cilvēku. Savās draudzēs to, paldies Dievam, nemanu, bet sabiedrībā to var ļoti stipri just. Cilvēkam pašam ir jāizdomā, vai viņš vēlas to pestīšanu, kuru Kristus solīja, vai arī viņš to nevēlas. Tas, ka tu esi kopā ar Kristu, tavu dzīvi nostāda pavisam citādākā dimensijā.

Es novēlu šajā laikā katram cilvēkam atgriezties pie Kristus, jo viņš mūs gaida katru mīļu dienu. Sava dzīve ir jānoliek Kristus rokās, un tad tā dzīve būs pavisam citādāka. Cilvēkam jānāk uz draudzi, un daudzi jaunieši, kuri ir atnākuši, mēdz teikt, ka nezināja, ka te būs tik jauki. Tas sniedz pavisam citādāku skatu uz dzīvi. Mums ir jāmīl citam citu, kā Kristus mūs ir mīlējis, un tas, kas traucē mīlēt otru, ir savs lielais “es”, egoisms. Ja mēs dzīvojam tikai savā “es”, tad neredzam savu tuvāko cilvēku, kuram dažreiz nevajag nemaz tik daudz. Pietiek vien ar kādu padomu vai pasniegt roku. Sabiedrībā šo izjūtu esam zaudējuši. Lieldienu notikums mums atgādina par tuvākas mīlestības nepieciešamību.