Es tev piedodu!

Lielos vilcienos nevaru sūdzēties arī par attiecībām ar cilvēkiem, jo ievēroju principu «visi man labi bija, ja es pati laba biju». Neciešu konfliktus, kašķus un savas taisnības aizstāvēšanu visiem līdzekļiem, tāpēc prasīt piedošanu un dot īpašas grūtības man nekad nav sagādājis.

Tomēr ir viens gads, kuru esmu vēlējusies līdz pēdējam izskrāpēt no atmiņas un pieredzes, jo no sava drauga piedzīvoju emocionālu un fizisku vardarbību. Neiedziļinoties detaļās un notikušā iemeslos (man bija tikai 17 gadu), kad lielais murgs bija beidzies, nācās saprast, ko ar šo nodarījumu iesākt. Godīgi sakot, jutos kā emocionāla krople, kas piedzīvojusi ne tikai fizisku izrēķināšanos, bet arī manipulāciju, kontroli un viltus atvainošanos par izdarīto, jo pazemošana atkal un atkal atkārtojās. Pirmais lielais ieguvums bija tas, ka puisis pazuda no manām acīm, jo pārcēlās uz citu pilsētu. Tad nācās atzīt pašai sev, ka esmu bijusi upuris, un beidzot atklāt patiesību saviem tuvākajiem (iepriekš viņi par to neko nezināja, iespējams, vien nojauta, jo jutos vainīga un man bija liels kauns). Vairākus mēnešus vienkārši raudāju un liku sāpi uz āru – tas palīdzēja, bet jutu, ka ne līdz galam. Sapratu, ka vajadzīga vēl viena vaļsirdīga saruna ar pāridarītāju, lai jau no citām pozīcijām pateiktu, ko viņš patiesībā man nodarījis. Ilgi nevarēju sadūšoties sameklēt šo cilvēku, bet, kad uzzināju, ka viņš atradis citu meiteni un grasās precēties, sapratu – atkāpšanās ceļa vairs nav. Turklāt jutos līdzatbildīga arī tās meitenes priekšā, jo neticēju (un joprojām neticu), ka šādu uzvedību var vienkārši pārtraukt.

Liels bija mans pārsteigums, ka puisis uz sarunu ieradās kopā ar līgavu, jo viņam no viņas neesot nekādu noslēpumu. Labi, lai klausās! Stāstīju savas dusmas, pārdzīvojumus un secinājumus, bet viņi neteica ne vārda. Klusībā biju gaidījusi, ka puisis vismaz atvainosies un pateiks, ka «tā vairs nedarīs», bet nekā. Taču tad notika kaut kāds pārdabisks kļikšķis, un, it kā klausoties sevi no malas, sacīju: «Zini, es tev piedodu!» Visiem pašķīda asaras, noraudājāmies kādu brīdi, bet tā arī neviens neko nesacīja. Devos prom. Nezinu, ko mani vārdi izdarīja ar šiem diviem cilvēkiem, bet man tie atnesa fantastisku brīvības izjūtu, kaut vēl pēc 18 gadiem dažās jomās jūtu šā murgu gada ietekmi, piemēram, vajadzēja paiet krietnam laikam, lai es uzdrošinātos kādam atdot savu sirdi. Tomēr šis pārdzīvojums man arī daudz iemācīja – tostarp, ka piedošanā ir spēks!

Lietotāju raksti