Gavēju ar dievpalīgu!

Mani mīļie, tā nu ir sanācis, ka mēs ar sievu pirmo reizi mūžā gavējam reizē ar visu kristīgo tautu. Es pat teiktu, ka esam kļuvuši ticīgāki nekā bijām līdz šim. Par to paldies augstākajai varai, kurai pieder arī valsts un vietējā valdīšana. Tieši viņi uzsūtījuši mums šo pārbaudījumu. Bet mēs izturēsim, jo paļaujamies tikai uz ticību. Kas mums cits atliek, lai izdzīvotu?

Nenoliegšu, ka vispirms sākām ar gavēni, grēksūdze nāca pēc tam. Tas notika spontāni, radās tāda iekšēja vajadzība, lai nesajuktu prātā no melnas skaudības un niknuma, redzot kungu apaļīgās, spīdīgās, labi paēdušās un padzērušās sejas. Kā sacīt jāsaka uzpampuši uz pensionāru rēķina. Ak, ko nu. Tādas nelāgas domas mums ar sievu nāca prātā tikai pirms grēksūdzes. Kā aizgājām uz baznīcu un dabūjām grēku atlaišanu, nometām no savām dvēselēm visu melnumu un tagad spējam atkal mīlēt pat tos, kas nobalsoja par mūsu pensiju apšķērēšanu.

Gavēšana - tā nebija gluži mūsu pašu izvēle. Gluži vienkārši mums ir tā ne..., piedodiet, laime dzīvot šajā laikā, gaidot mājokļa nodokli, rēķinot santīmus pārtikai, benzīnam, digitālajai televīzijai, avīzītes pasūtīšanai, elektrībai, gāzei. Nervi cilvēkiem mūsu gados, kā zināms, ir novalkājušies. Tāpēc, cienījamie kungi, piedodiet, ja reizēm mēs, pensionāri, kļūstam, maigi sakot nekorekti. Ne jau visi ir sapratuši, ka ar gavēšanu vien ir par maz, vajag arī enerģētiski attīrīties. Vienīgā vieta, kur to var izdarīt arī tad, kad nav ne santīma pie dvēseles, ir baznīca.

Mēs ar sieviņu tagad bieži ejam uz baznīcu. Nervus ārstēt. Attīrīties. Nudien kļūst vieglāk elpot. Ir sajūta, ka vismaz baznīcā mūs ciena un mīl, un atzīst par vērtību vismaz Dieva priekšā. Nekad es dzīvē nebiju tik bieži grēkus sūdzējis kā tagad vecumdienās. Man pat sāk likties, ka nekad es tik daudz grēkojis neesmu kā tagad. Katrreiz man priesterim ir ko pavēstīt, hm, kā es viņdien, televīziju skatīdamies, premjeru izmēdīju, kā es eksprezidentes bildei avīzē radziņus piezīmēju, kā piezvanīju uz novada domi senioru vārdā izteicu lielu pateicību, ka šajos Ziemassvētkos pensionāriem pat pārtikas pakas nav sarūpējuši, par “piecīti” nemaz nerunājot. Ak, Pestītāj, cik daudz man vēl sevi jāšausta, lai tīrs un balts bez naida reiz kāptu savā kapu kalniņā, ak, cerams, ka tad vairs nejutīšu kurkstošu vēderu, jo kuņģis no retās lietošanas būs sarāvies kā kniepadata. Bet varbūt es ar laiku iemācīšos pārtikt tikai no gaismas un ūdens? Tas patiesi būtu brīnums. Ļoti ceru uz tādu Dieva, ak, nē, mūsu varas kungu žēlastību.

Nezin, vai Seimā gavē, vai ministrijās gavē, vai Valsts prezidents gavē, vai novada domē gavē? Ak, ko nu! Vai tā mana darīšana?! Kas tas par negatīvismu adventes laikā! Nav kristīgi bāzt degunu svešā silē, piedodiet, labu apetīti, jums kungi! Lai Jēzus bērniņš jums netraucē no siles strebt! Jaukus Ziemassvētkus, burvīgus ārzemju ceļojumus gadumijā! Aleluja!


Lietotāju raksti