Humoreska: Dzīvnieku Saeimas pasaka 1

Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņām lejām bija mežs. Un tajā mežā bija pašiem sava Saeima. Ticiet vai ne, bet vismaz manas viesošanās laikā tur valdīja vienotība bez saskaņas centra. Tāds vispār nebija vajadzīgs, ņemot vērā, ka starp 100 gudrajām galvām bija pārāk dažādi dzīvnieki.

Nevar taču saskaņoties zaļā, glumā līdaka (kurai uz Saeimu jāņem līdzi trauks ar ūdeni, lai nesažūtu) ar visādiem nezvēriem, kas skrien uz visām četrām un kam pat nosaukumu atrast grūti. (Piezīmēsim, sevišķi jau nu latviešu valodā.) Nepietiek ar apgalvojumu, ka mēs taču arī par labu mežu! Nu un tad? Jāizvērtē tomēr būtu katra konkrētā dzīvnieka spējas rūpēties ne tikai par pašlabumu vien, bet arī par pienesumu visam mežam vai vismaz tā Saeimai.

“Visu mežam!” ar priekšlikumu klajā nāca meža neformālais valdnieks lācis, kuram diemžēl pagaidām nepieder reālā vara. Viņš bija pārāk tiešs izteikumos, pārāk taisnprātīgs, pārāk prasīgs. Nu kas gan mūsdienās grib sekot tādiem patriotiskiem lozungiem. Tāpēc dzīvnieki tikai vārdos izlikās atbalstām lāci. Viņi zināja, ka ar lāča politiku tālu netikt, kad mežā dziļa krīze - ziema bija degungalā! Neviens tā īsti nezināja, kad tā beigsies.

Vilks ir bijis izmanīgāks, jo tika pie finanšu ministra portfeļa. Tāpēc viņam nācās uz laiku nolikt dzīvnieku Saeimas deputāta mandātu. Ak, vai, cik izmanīgs bija vilks, jo – kā viņš no Saeimas prom, tā vietā atsūtīja savu aizjūras meža brālēnu volfu.
Es interesējos, vai arī šajā mežā diskutē un cīnās par meža valodu. Varbūt grib to atcelt? Strazdiņš atbildēja man, kaut ko čivinot uz pagaidām vēl pazaļa zara. Lai es prasot circenei, kas mitinās Saeimā aizkrāsnē ne pirmo sasaukumu, šī varbūt zināšot atbildi. Es iebildu, ka varbūt drīzāk man tomēr derētu iztaujāt respektablo lāci. Te man klusi piebikstīja pēdējo zaļo zāli līdz zaļiem zobiem noēdies zaķis, teikdams, ka lācim var uzticēties vismazāk, šis nebūšot nekāds diskutētājs, jo tūlīt pats aizies ziemas guļā. “Viņam labi. Trekni dzīvo, var atļauties, turklāt ir aizsargājams dzīvnieks, kuru, kā zināms, nedrīkst šaut ne skrejošu, ne guļošu,” teica zaķis.
Kāpēc viņš tā sacīja? Nepaspēju izdomāt, jo garām šāvās caunītis, dzīvnieku Saeimas pagaidu mandātu vicinādams un skaļi brēkdams, lai visi piesargās, jo šurpu nākot šāvējs no zemnieku aprindām ar zaļu cepuri galvā. Laikam par blatu dabūjis pagaidu mandātu dzīvnieku Saeimā. Ak, vai! Ar to pašu brīdi dzīvnieku vienotība galīgi pašķīda. Viens pats lācis neizkustējās no vietas. Ticiet vai ne! Tomēr viņš ir meža īstais vadonis.

Komentāri 1

Lietotāju raksti