Humoreska: Kā vīnu dzēru ar ministri 1

Mūsu valdība – gan vecā, gan jaunā – allaž dižojusies ar vīzijām un misijām. Politiķi mūždien ir teikuši, ka savā ziņā ir misionāri, kas velta sevi valstij un tautai. To es saprotu. Es jau arī neesmu nekāds vakarējais atpakaļrāpulis, dzīvoju līdzi laikam, sekoju politikai. Bet ir vēl arī demisionāri. Dzirdēts, ka tādi mēdz būt gan lielajā, gan vietējā politikā, jo novada dome ir kā valdība miniatūrā. Novadā jau arī palaikam kāds kļūst par demisionāru.

Dzirdēts, ka nule jaunizveidotajā Ministru kabinetā arī vienam ministram no opozīcijas puses jau izteikts lūgums demisionēt. Nekaunība vai tieši otrādi – novērtējums? Man pagaidām šajā konkrētajā gadījumā nav viedokļa, jo, kā saka, mēs ar šito ministru tubrālības pagaidām neesam sadzēruši.

Es tā saprotu, ka demisionāri ir tie, kas pārgājuši citā līmenī no laba prāta vai spaidu kārtā. Kā saka, viņi ir pārauguši vidi. Par tādiem cilvēkiem mēdz teikt: “Piedzimis vai nu par ātru, vai par vēlu.” Tas ir lieko cilvēku sindroms, jo nav jau komunisms, lai godu, varu, naudu un amatus dalītu katram pēc vajadzībām. Kāds paliek pāri...

Salīdzinu es tagadējo Ministru kabinetu ar mana novada domi. Abās vieni dzer kafiju, citi pienes viņiem. Abās man ir savi cilvēki, par kuriem esmu balsojis gan šajā sasaukumā, gan iepriekšējā un iepriekšpēdējā. Mana pati mīļākā ministre vairs nav pie varas, arī viņa savulaik kļuva par demisionāri, pēc tam gribēja tikt amatā atpakaļ, bet – nekā. Arī 10.Saeimā nav iekļuvusi. Neraža! Atceros vēl nesenos, bet jau vecos, labos laikus... Viņa bija atbraukusi ciemos pie mums uz rajonu (toreiz vēl nebija novadu). Es tolaik, pensionārs būdams, piehalturēju rajona padomē par sētnieku. Nu i rajona meitieši mani palūdza kā lietpratēju dzērienu izvēlē aizskriet līdz bodei un paņemt vienu pudeli paša labākā vīna. Izpalīdzēju arī! Paņēmu pašu labāko, pašu dārgāko – sarkano itāli. Ministre paņēma rokās pudeli, pagrozīja un teica: “Fui! Tādu es nedzeru. Teni, esi tik mīļš, noskrien lejā līdz manai automašīnai un palūdz šoferi, lai no bagāžas nodalījuma tev izsniedz vienu mana vīna pudeli. Tad uznes to mums, es cienāšu!”

Nu nebija ministre lepna. Saskandināja glāzes gan ar rajona vadību, gan ar mani, vienkāršo sētnieku, tubrālības sadzēra. Kad pasēdēšana beidzās un šī atkal aizšāvās uz Rīgu, mani priekšnieki nošausminājās vien, sak, cik šī tomēr nekulturāla, kaut kultūra ir viņas tiešā darba joma. Bet es domāju citādi! Nevis nepieklājīga, bet dāsna. Re, izdzērām mēs kopā viņas pudeli un pēc tam vēl otru bez ministres, taču uz viņas veselību un par rajona naudu. Jā... Labie vecie laiki. Sāp sirds, ka tādi dāsni cilvēki ir bijuši spiesti demisionēt.

Komentāri 1

Teodors

Kur morāle?
Ja jau tik godīgs attiecībā uz valsts naudas izšķērdēšanu, ko tad tos vīnus dzēri, ko?
Morāle_ haļavas dēļ i godu var pazaudēt!

pirms 10 gadiem, 2010.11.09 16:00

Lietotāju raksti