Humoreska: Mans draugs dziednieks

Vakar gāju pasūdzēties uz novada domi. Sirds man bija pilna. Gribēju dažus biezus vārdus pateikt par netaisnību, ko izjūtam mēs, seniori, redzēdami, kā domes darbinieki lepnajos darba džipos katru dienu vizinās no mājām uz darbu un atkal no darba uz mājām. Galīgi kauna nav šitā darīt krīzes laikā, kad pensionāriem pēc visiem nodokļiem un komunālajiem maksājumiem vairs naudiņas nepaliek pāri ēšanai un zālēm! Galu galā, ja jau šie negrib uz darbu braukt ar personīgajiem auto, tad lai iet projām no domes! Vai tad mums tepat pilsētā trūkst gudru cilvēku? Iesaku steidzami nomainīt lauķus pret pilsētniekiem! Lai nebūtu lieku izdevumu, uzskatu, ka jārīkojas ekonomiski. Galīgi pārņemts ar tādām domām, es gāju un gāju...

Domē es patiešām iegāju, bet, kā tur bija, kā nebija - domes koridoros saskrējos ar vienu savu senu draugu dziednieku. Viņš kaut kā uzreiz mani izsita no negatīvā lauka, kurā līdz tam burtiski vārījos. Ar platu smaidu prasīju, ko tad šis, mans labais draugs, te meklē. "Pacientus, protams," viņš man pretī noslēpumaini nočukstēja. "Ei nu, vai tad ķeras, piedod, atrodas ar'?" tīri pārsteigts es pretjautāju. Dziednieks ieturēja pauzi un tad pārliecinoši teica: "Un kā vēl! Papilnam!" Tā nu mēs abi piemetāmies uz beņķīšiem koridoru šaurībā, lai brīdi pabazarētu. Es, protams, šim par savām kaitēm apvaicājos, saņēmu arī dažu labu bezmaksas padomu, jo esmu kā nekā draugs šamējam. Bet, protams, ziņkāre mani urdīja milzīga. Gribējās kaut ko izzināt tuvāk par tiem domes pacientiem. Uzmanīgi sāku risināt sarunu: "Es, protams, saprotu, draugs, ka informācija par pacientiem ir neizpaužama, bet tomēr... Ar ko tad šie galvenokārt sirgst?"

Dziednieks vērīgi ieskatījās man acīs un bilda: "Nu kāds tur noslēpums, draugs, visas kaites ir no nerviem." Kā tad! Ka tikai ne tā! Kas tad šiem nekait - alga liela, labi paēduši ir, džipos, rau, braukā no darba uz mājām, no mājām uz darbu... Kaut kā negribējās man ticēt dziednieka vārdiem. Tāpēc tincināju tālāk: "Man jau liekas, ka daudzi no viņiem sirgst ar lielummāniju. Uz tās pamata droši vien arī attīstās neirozes."

"Arī tā gadās... Atvaino, man jāiet, mani gaida," teica dziednieks, kuram viena domes darbiniece bija panākusi pretī un māja ar roku. Šis aiznesās uz kabinetiem. No ziņkārības paliku gluži traks. Man par katru cenu gribējās uzzināt, kuru domes darbinieku šis ārstē, kā smejies, neatejot no darba vietas. Tāpēc - sekoju pa pēdām cauri cilvēku drūzmai pie durvīm. Kad gribēju bezkaunīgi vērt tās vaļā, kāds no pūļa nešķīsti iebrēcās, vai esmu pierakstījies rindā. "Ko? Kādā rindā?" biju pārsteigts. Vai tiešām tie visi vēlētāji ir sapulcējušies, lai rindas kārtībā palūrētu, kā viņu vēlēto domes vadību ārstēs dziednieks?

Un tad skaidrību manā nesaprašanā ieviesa domes sekretārīte, kas pie sevis pikta purpināja: "Atkal jau tas dziednieks saaicina pacientus uz domi, bet telpas iepriekš nepiesaka. Galu galā mums būtu tiesības viņam arī atteikt! Tikai aiz cieņas pret iedzīvotājiem to nedarām."

Šito dzirdot, man panesās tāda smieklu lēkme, ka bija ar skubu jāskrien no domes laukā, kamēr pārējie nav par mani padomājuši kaut ko nelāgu. Mīļie, man liekas, ka viens te nav pie pilna prāta, bet tas neesmu es.

Lietotāju raksti