Humoreska: Operācija “Propka”

Vakar jutos kā tāds kusttēvs bez mafijas, kuram mājās ne no šā, ne no tā “izsistas propkas”. Iestājās tumsa pašā nepiemērotākajā brīdī – kad televīzijā rādīja vakara ziņas. Nācās meklēt sērkociņus, sveci un čāpot ārā no sava dzīvokļa, lai gaitenī konstatētu, ka man nozagti elektrības drošinātāji. Nebija jau tā, ka atstāta gluži tukša vieta.

 Ne. Zaglis bija rīkojies ļoti viltīgi, izskrūvējot manus modernos drošinātājus, kas nekad nevar “nobeigties”, jo tie pārspriedzē paši atslēdzas. Un vietā nelietis man ieskrūvējis kaut kādus sagrabējušus padomjlaika “korķus”, kas turklāt sadiegti ar drāti, lai nejuktu laukā. Un, protams, tie “sasprāga”, līdzko es mājās vienlaikus ieslēdzu televizoru, kamēr sieva gludināja veļu un virtuvē vēl arī darbojās automātiskā veļas mašīna.

Neko darīt. Pārraide palika neredzēta, veļa – nemazgāta un negludināta. Un mēs ar sievu aizgājām gulēt tik pikti, ka visu nakti pavadījām, lādot “korķu” zagli.

Otrā dienā, kā tikai veikali vērās vaļā, es jau cilpoju pa bodēm, drošinātājus meklēdams. Apskrēju bodes piecas, kamēr sestajā uzgāju meklēto. Mī un žē! A cena ta – ne pa jokam. Uzminiet nu?! Nepietiek ne ar latu, ne ar diviem. Vienam korķim iziet puse no “piečuka”. Stāvēju un zīlēju: pirkt vai nepirkt. Man vajadzēja uzreiz divus “korķus”. Tas ir viena ļoti laba “polša” cena. Kļuva man sevis žēl. Domāju par to, ka nāk Valentīndiena, kad gribas sasildīt sirdi kauču ar šņabīti, bet nekā. Saproties, būs man tā vietā jāapmierinās ar “propkām”.

Nu, nē! Tā nolēmu es, apņemdamies aizstāvēt sevi pret nelieti, kas grib man nolaupīt dzīvesprieku.
Gāju mājās un par to vien galvu lauzīju, kas varētu būt nospēris manus drošinātājus. Nolēmu veikt slepeno operāciju ar kodēto nosaukumu “Propka”. Ar to pašu brīdi man ausīs sāka dunēt Intara Busuļa balss. Es sekoju tai, apstaigādams savas daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas un cerēdams kādam citam izskrūvēt savus personiskos drošinātājus. Atradu vieniem kaimiņiem tādus, kas daudzmaz līdzīgi manējiem. Čiki briki, izskrūvēju un vietā iespraudu “prasteņus”, bet pats – duj, ko kājas nes uz mājām. Pēc piecām minūtēm laimīgs nozagto mantu jau biju licis lietā un atkal zvilnēju pie televizora, kad pēkšņi no jauna pazuda elektrība. Zibenīgi metos gaitenī un pieķēru kaimiņieni, kurai tikko pats biju izskrūvējis “korķus”. Viņa bailēs saduga, bet man piepeši tik traki sanāca smiekli, ka viņa garšīgi sāka smieties līdzi.

Izrunājāmies. Izrādās, šai regulāri kāds “sperot” drošinātājus. Sākumā esot pirkusi vietā jaunus, bet zagšana turpinājās. Tā arī viņa sākusi zagt... A ko padarīsi? Visi zog, un mēs arī!

Lietotāju raksti