Humoreska: Romantikas alkās 1

Mēs satikāmies nejauši, taču ļoti romantiskos apstākļos – baudot atpūtu dabā. Viņa pati man pietuvojās. Laikam bija kādu laiku mani vērojusi. Laikam iepatikos. Bet varbūt mēs abi tā liktenīgi un nejauši satuvojāmies, lai tā arī nekad nesatiktos.


Es nepiederu tiem precētajiem vīriešiem, kas uzskata – precējies ir miris. Nebūt ne! Kamēr esmu dzīvs, kamēr man ir acu gaisma un kamēr mana sirds alkst pēc kaut kā jauna, vēl nebijuša, tikmēr es neiešu sevi mocīt. Izmantošu katru iespēju izjust blakām vijīgu augumu.

Par to prātoju galīgi pārkarsis saulē un atlaidies zālītē parka malā. Biju paguris no svelmes un alus, kas tikai brīdi darīja mani mundrāku, līdz mani pārņēma vēl pamatīgāks gurdenums. Pa daļai snauzdams, pa daļai ķīķerēdams uz garāmejošo meiteņu kājiņām, es piepeši sajutu maigu jaunas, svaigas meitenes pieskārienu – spirdzinoši liegu. Manas domas tajā brīdī pilnībā atslēdzās. Vēl ciešāk aizvēru acis un iztēlē jau redzēju viņas daiļo vaigu, tvirtās krūtis, slaidās kājas... Bet piepeši šo idilli pārtrauca ass tonis un pavēle: “Ātri celies augšā!”

Jutos nepatīkami iztraucēts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, atverot acis, ieraudzīju savītuša, sveša sievišķa ģīmi. “Ko, māt, komandē?” centos iebilst viņai. Bet šī neklausījās, vienā sekundē sagrāba mani aiz krekla stūra un raušus uzrāva kājās. “Odze gatavā!” es iebrēcos. Bet šī indīgi nosmīnēja. “Skaidris, ka odze, paskaties, šī nemanot bija tev pielīdusi klāt. Cik trūka, lai iekostu! Būtu man labāk paldies pateicis,” sievišķis nomurmināja un aizgāja savu ceļu neatskatoties. Lūkojos zālē pēc tā rāpuļa, bet nekur nemanīju. Aizbēgusi vai? Bet varbūt nemaz nebija?

Eh, sievietes. Viņas visas ir plēsīgas. Prot pielāgoties. Reizēm liekas, ka visas viņas gatavas līst uz vēdera, lai tikai dabūtu mūs, vīriešus – viņu iemīļotos siltasiņu dzīvniekus. Gandrīz visām ir savs indes zobs. Pastāv uzskats, ka ar gadiem viņas zaudē savus ieročus, galvenais no kuriem neapšaubāmi ir skaistums, kas izmērāms dzimumam raksturīgās fiziskās formās. Taču vienu no tām – gurnus – viņas nezaudē nekad. To secināju, noskatoties pakaļ... odzei. Ko viņa vispār gribēja no manis? Ko viņa var gribēt?
Kopš tās reizes nolēmu vairs parka zālītē nezvilnēt. Nudien ir bail! Apkārt ir tik daudz gribošu odžu. Bet mana sirds drīzāk alkst pēc jaunām, iztapīgām glodenītēm, kas, ja arī kož, var sagādāt tikai un vienīgi baudu.

Komentāri 1

Jā, šis feins stāsts...un kas tad nu arī būtu, ja jaunās būtu iekārojamas un ..pavecākās, kaut ar savu skaistumu, vairs ne tik...

pirms 10 gadiem, 2010.07.09 21:53

Lietotāju raksti