Humoreska: Šūpo mani krīzes viļņi

Runā, ka pāri pasaulei un Latvijai varot nākt otrais krīzes vilnis. Vilnītis. Domāju - ne pirmais, ne otrais man neko daudz nenozīmē. Krīze mani saviļņot spētu tikai ar vilni devīto! Kas tas vilnis jeb vilnītis vispār tāds ir? Šis ar korupciju netiek galā, vai pa spēkam būs pārkost krīzi? Kāpēc mēs vispār iedomājamies, ka krīze viļņo?

Varbūt tā stiepjas kā košļājamā gumija, kas pielipusi Latvijai un nav atraujama nost? Bet ekonomisti ir aizrāvušies tieši ar krīzes viļņu teoriju. Pret diviem viļņiem kā tādiem, ja tā labi padomā, arī man pretenziju nevarētu būt. Prātā nāk sievišķīgas formas. Atceros, tautā izslavētais Hugo Diegs šo fenomenu savulaik nodēvēja par “Marijas kaunu”. Kāds tur kauns - kas dabisks, tas nav pretīgs. Domāju, ka šodien, atrodoties starp šiem diviem “kauniem” jeb “viļņiem”, ir vienkārši jāķer kaifs. Kā izteicies klasiķis, “jel brīdi apstājies, tu esi skaists”! Šūpo mani krīzes viļņi nedrošā laiviņā. Dievs līdzēs turēties, krīzes dzelmē nenogrimt.

Man jau arvien dzīvē ir gājis kā pa viļņiem – te augšā, te lejā. Vai tad nu krīzes otro vilni neizturēšu? Runā, ka tas varētu būt ārdošāks par pirmo. Slimības attīstībā otrais vilnis sākas pēc šķietamas atveseļošanās, kas izrādās maldinošs starpstāvoklis. Otrais vilnis uzrāda dziļāku vainu, pat slimības perēkli. Tad ir iespējami divi risinājumi – vai nu pilnīga atveseļošanās, vai ātra vai lēna un mokoša nāve. Ja tā labi padomā, otrais vilnis - tas nemaz nav slikti. Uzzināsim, kur ir mūsu apslēptās vājības, un tad – intensīvi ārstēsim! Uzskatu, ka mūsu lielākā vaina ir ļaušanās perversijām. Starp tām es īpaši izdalītu mazohismu un ekshibicionismu, proti, mēs esam cietēju tauta, kuras liela daļa jau tagad pārtiek no humānajām pārtikas pakām, un mums ir valsts, kurai patīk izrādīties Eiropas un pasaules priekšā. Ne jau velti pie pirmajiem krīzes simptomiem metāmies prasīt palīdzību Starptautiskajam Valūtas fondam. Eiropai tas dikti bija pa prātam. Tāpēc jau tagad Latviju nosauc kā respektablu piemēru tam, kā veiksmīgi jāpārvar krīze. Kā lai te neatminos Hugo Diegu un... kaunu. Mēs tiešām esam veiksminieki! Esam zaudējuši savu galvu, mūsu vietā domā Eiropa. Par to liecina draudi atkal palielināt nodokļu likmes mūsu valstī. Eh! Šūpo, krīze, auklē, krīze, nemet mani ūdenī! Gan pašai vajadzēja nodoklīšu maksātāju. Vārdu sakot – esmu uz viļņa! Manī ir tik daudz enerģijas kā vēl nekad. Jautāsiet, kāpēc? Es mācos sērfot. Internetā jeb globālajā laikā un telpā. Un vispār mācos noturēties virs ūdens. Izdodas. Galvenais, ko vēlu šajā pārmaiņu laikā sev un citiem – dziļi elpot.

Lietotāju raksti