Kā tikt uz veikalu? 2

Sveiki, mīļie, raksta jums viena seniore no laukiem. Šo vēstulīti avīzei, ko tagad lasāt, nolēmu iemest pastkastē pa ceļam uz veikalu, ja man izdosies tur aizkļūt.Ja tagad lasāt manu sūtījumu, tad ziniet, ka man bija laimējies tikt laukā no saviem sniega ierakumiem.

Tagad es, visticamāk, esmu atgriezusies savā migā, mugursomā līdzi atnesdama desmit baltmaizes kukuļus, kafiju, cukura paku un jaunas baterijas radioaparātam. Tad nu sēžu virtuvē pie iekurtas krāsns. Pie kājām man glaužas un ar atnesto baltmaizi mielojas mans četrkājainais kompanjons Bobis. Es tikmēr dienas vai sveces gaismā adu vilnas zeķes. Sev, suņam un pastniecei, jo viņa ir vienīgā, kuru reizēm satieku. Tagad gan mēnesi nav bijusi. Laikam nespēj tikt. Paziņot viņa man par to nevar, jo man nav telefonsakaru. Arī elektrības manās mājās nav vairākus gadus un nevajag arī, jo jātaupa nauda zālēm un neslēpšu – arī zārkam un bērēm.

Sākoties janvārim, es pavisam sabijos, jo snieg bez mitēšanās un vairs uz manu pusi nebrauc autoveikals, par autobusiem nemaz nerunājot. Jūtos nogriezta no pasaules. Bet tad viendien sāku pārkrāmēt savas vecās mantas pieliekamajā un... kāda laime, ieraudzīju tur savas 50 gadus vecās slēpes! Labi, ka vasarā tās nesadedzināju! Gribēju gan, jo pa radio visu laiku
Čappa pelīte no “migām”.

Kā tikt uz veikalu?stāstīja – ziemas Latvijā vairs nebūšot. Tāds esot globālās sasilšanas efekts. Še tev nu bija! Tik sniegotas ziemas, kā šogad, ir bijušas tikai manā jaunībā! Tolaik es biju varen laba slēpotāja. Tagad man nācās atcerēties jaunību. Sameklēju parafīna sveces gabaliņu un pamatīgi iezieķēju slēpes, lai labi slīd. Pa ceļam līdz veikalam druscīt nomaldījos, jo ziemā apkārtne izskatās tāda mazpazīstama. Vārdu sakot, virzienā uz turieni noslēpoju savus desmit kilometrus. Bobis kā tāds zaķis cilpoja man līdzi – pa manu slēpju sliedēm. Pagasta centrs izskatījās tā, it kā vairākas dienas te sniegs nebūtu tīrīts. Nodomāju, ka varbūt esmu atpalikusi no dzīves - pagasta nemaz vairs nav Latvijas kartē? Slēpoju tālāk uz pasta nodaļu. Durvis ciet! Saīsinātais darba laiks jau cauri! Devos uz veikalu, pie durvīm bija pieslieta slota. Gājām abi ar Bobi iekšā veikalā un tur satikām ne tikai pārsalušu pārdevēju, bet arī manu jaunības dienu draudzeni Švānu Eddi. Vaicāju, vai tiešām kājām uz veikalu nākusi četrus kilometrus. A šī man pretī smaidīdama bilda, ka vai nu es viena tāda gudriniece. “Tavs transportlīdzeklis ir slēpes, bet mans - slota! Ja gribi salīdzināt, ar kuru ātrāk var tikt uz priekšu, tad izmēģini abus!” viņa noteica.

Tā nu tagad sēžu un domāju, kura no manām slotām būtu piemērotāka izmantošanai par transportlīdzekli. Ir tikai viena bēda - negribētos izbraukt, piedodiet, izlidot no mājām bez mana Bobīša.

Komentāri 2

pilni lauki tādu tantuku. neslēpo gan viņi. pacietīgi gaida pavasarai.

pirms 11 gadiem, 2010.01.09 20:48

Raksti nu labāk savas valsts portāliem! Mums tavas problēmas neinteresē, savu pietiek. Un notīri aiz gara laika sniegu no jumta, jeb tur arī uz pagastu gaidi?

pirms 11 gadiem, 2010.01.08 19:15

Lietotāju raksti