Kad saprāts un sirsniņa sāk runāt svešvalodās 3

Mēs katrs dzīvojam savu ikdienu, darām darbu, sakām sakāmo un tā paiet nedēļas, mēneši un gadi. Kāds nodzīvo gadu ar uzviju un pāršķirstot albumu ar atmiņu dzirkstīm sevī var pasmaidīt, bet cits tādu pat nav rokās ņēmis. Mēs visi esam tik vienādi un tajā pašā laikā ļoti atšķirīgi.

Dzīvojam zem vienām debesīm, elpojam vienu gaisu, bērnība visi darījām nedarbus, tas viss liekas tikai nesen bijis. Šķiet, tikko dzirdēju Bejas pamatskolas pēdējos zvanus un saskatīju zem asarām paslēptos skolotāju smaidus. Viņi mūs iemācīja ne tikai rakstīt, rēķināt, bet cienīt vienam otru un būt labiem cilvēkiem. Nav svarīgi, vai esi mācījies jaunuzceltā skolā vai skolā, kurai sava vēsture un  katras klases svaigi krāsotās koka sienas 1.septembrī klusām tev var izstāstīt savus noslēpumus. Galvenais ir skolotaji, kuri likuši tev justies piederīgam, vajadzīgam un devuši savu siltumu - jo īpaši klases audzinātājs, kuram bija jāizaudzina mūs, mazos blēņdarus, un jāiemāca tikums,dzīves vērtības un kļūt par atbildīgiem jauniešiem.

Caur logu skatoties, sajūtu ziemas vēso elpu, kas nesteidzoties mums liek sevi manīt. Vēroju, kā pēdējie gājputni steidzas prom uz siltajām zemēm un slaidie bērzu zari viegli plīvo dzestrajā vējiņā. Cik es tomēr esmu laimīga! Sirds krūtīs sāk sisties kā traka un galvā nāk neprātīgas idejas. Reizēm uzdodu sev jautajumu, kur esmu bijusi ātrāk? Jums droši vien rodas jautājumi, kur tad īsti es esmu bijusi?

Mēs nevaram paredzēt, kas ar mums notiks, kur būsim, ko darīsim, bet tāpēc jau laikam dzīve ir tik interesanta, ka mums ir, uz ko tiekties. Man dzīvē nācās iet pāri karstām oglēm un reizēm ir licies, ka vairs nespēj iet uz priekšu, bet kaut kas ir visu šo laiku licis spert soļus uz priekšu un neapstāties. Mēs esam tie, kuriem jamācas no savām kļūdām, nevis citam jamācas no mūsu kļūdām, savādāk var visu dzīvi turpināt kļūdīties un vainot kādu pie tā, bet nekad arī nespēt rast piepildījumu savai dzīvei.

Pirms pāris gadiem aizlidoju uz Īriju, kur pavadīju noteiktu laiku. Mans lēmums bija spontāns un neviens mani nepiespieda, tas bija mans pirmais nopietnais solis, kuru es pati izlēmu. Laiks, ko pavadīju Īrijā, man daudz ko sniedza un arī atņēma... Strādāju darbu, kurš man nelika justies kā tautā dēvē „melnstrādniekam”, bet jutos kā pilnvertīgs cilvēks. Man apkārt bija jauki cilveki, kuri sniedza padomu, atbalstu, bet es nespēju rast apmierinājumu. Visus šos gadus dzīvoju Īrijā, bet sirdī Latvijā, kas bija tik grūti un jau reizēm likās kā tāls sapnis. Grūtāku visu padarīja reizes, kad noraudzījos, kā izjuka jaukas ģimenes. Mēģinādami izbēgt no Latvijas grūtajiem ekonomiskajiem apstākļiem un rast risinājumu Īrijas labvelībā, bet tajā pašā laikā aizmirstot, kāpēc viņi tur ieradušies, tie izjauca savu ģimeni un dzīvi. Vai tā ir laime un labvēlība, ko mēs tur meklējam, vai tieši otrādi?

Katru gadu nesu sevī klusu cerību, ka Ziemassvētkos sēdēšu pie viena galda ar saviem mīļajiem un nedomāšu, ka pēc divām atpūtas nedēļām atkal jālido būs atpakaļ uz „laimes” zemi...Tā pagāja gadiņš pēc gadiņa un nekas nemainījās, dienas palika arvien pelēcīgākas un zemapziņā sapratu, ka tā vairs nespēju. Viss apkārt sāka likties tik uzmācīgs, sāku zaudēt prieku un laimes sajūtu, domas par mājām kļuva par ikdienu, sapņoju par tik vienkāršām lietām, kā apēst ābolu rudenī no savas bērnības māju dārza, peldēties Alūksnes ezerā karstajās vasaras dienās un tā varētu turpināt uzskaitīt. Man tas viss bija sapnis, uz kuru es tiecos katru dienu sev to atgādinot.

1.09.2008 – datums, kad es atkal spēju sev pieradīt, kad dzīvē var visu panākt, tik vajag tiešām ticēt sev un nebaidīties no jaunā. Es atgriezos atpakaļ Latvijā, spēju likt sev noticēt! Es atgriezos Latvijā ar tukšām rokām, mana bagāža bija mana pieredze, ko es ieguvu, šos gadus pavadot Īrijā. Tas nebija nekas daudz, bet man tas bija kaut kas. Tas bija kā kapitāls, ko ieguldīt savas jaunās dzīves pamatos. Es apzinos, ka Latvijā nauda neaug „kokos”, bet arī nekur citur tā nav, tās ir cilvēku fantāzijas, ar kurām tie sevi var mierināt. Sāku studēt „Turībā” sabiedrisko attiecību fakultātē, kur spēju izpausties, kārtoju autovadītāja tiesības un līdz ar to visu arī spēju atrast darbiņu. Vai ir cilveks, kurš spētu man pateikt, kas ir lielāka laime par šo visu?

Šie Ziemassvētki būs tie, par kuriem esmu tik ilgi sapņojusi - kopā ar vistuvākajiem cilvēciņiem. Varēšu iedegt brīnumsvecīti un pateikt, ka ticu brīnumam! Lūk, tas ir piepildījums - apzināties tās vērtības, kas mums ir apkārt, tad pat vislielākajās grūtībās spēsiet rast atrisinājumu. Es no sirds novēlu, lai arī Jums sirdī ir vairak mīlestības, vairojas ticība sev un Ziemassvētkos, kad iedegsiet brīnumsvecīti,  atcerieties: Kad saprāts un sirsniņa sāk runāt svešvalodās, ieklausieties, kura valoda Jums ir tuvāka un tā arī būs īstā. Man izdevās un ticu, ka ikvienam no Jums arī tas izdosies...

Komentāri 3

eees

Vai Tu pec vecam nolietotam cibaam arii ilgojies??
Kada Tev ir nakotne Latvija? Tur neka nava?! Kada ir nakotne berniem?! Neka!! Latvija ir bedre, dzia bedre no kuras neizkulsimies, ja valdiba nenotiks parmainas!

pirms 12 gadiem, 2008.11.20 11:26

Zane

Paldies autoram par motivējošo un patieso... :)

pirms 12 gadiem, 2008.11.19 22:54

Lietotāju raksti