Laboties vai nē? 3

Agrāk bija vienkārši. Ja saplīsa zābaki, nesu pie kurpnieka. Tagad izdevīgāk ir tos izmest un  nopirkt mazlietotus daudzmaz kvalitatīvus apavus vai gluži jaunus, kas krīzes laikos nocenoti. Mana sieva pēdējos saukā par Buratino koka tupelēm. Bet ko darīt, ja vecie, saplīsušie zābaki man mīļi? Ko tikai tie nav redzējuši, kur tikai nav bijuši!

I zem dzemdību nama loga mīcījušies, kad kļuvu par tēvu, i 30 gadus mani uz darbu un mājās nesuši, i mīļākās pagultē nakšņojuši. Nevienā situācijā viņi mani nenodeva pat tad, kad kāja paslīdēja, es noturējos virs zemes. Atceros to vienu biedru tiesu darba kolektīvā, kad tiku audzināts par pārmērīgu alkohola lietošanu. Kad no kauna nezināju, kur acis likt, pamanīju, ka zābaks atšņorējies. Pie savām šņorēm turoties, es veiksmīgi iesoļoju pensionāra dzīvē. Nu staigat nācās retāk. Zābaki taupījās. Bet šoziem, kad miestā taupības nolūkā cīņa ar sniegu aprobežojās ar sāls bārstīšanu pa labi un kreisi, mani zābaki ir iziruši pa vīlēm. Tie pat ir sarāvušies, sacietējusi. Iesālīti!  Šņores saplīsušas. Mazbērni saka – re, zābakiem mute vaļā, tie smejas par opi. Kur lai tāds noplīsis eju?

Skaidra bilde, ka man bija steidzami jālabojas. Čībās izspruku uz ielas meklēt labu kurpnieku. Atklājās, ka mūsu miestā tāds palicis viens vienīgais. Es pie šā. A šis man iesaka sviest savus vecos zābakus ellē. Tādus labot vairs neesot jēgas. Tie desmitkārtīgi jau esot man savu laiku nokalpojuši. Paga, kā viņš to domā?! Nestrīdējos pretī. Šļampāju čībās uz mājām ar vecajiem zābakiem padusē. Manā dienas kārtībā bija viens vienīgs jautājums: ko darīt?

 Ieslēdzu televizoru. A tur ziņās runā par to, ka valdības centieni glābt pašreizējo pensiju sistēmu uz nākotnes pensionāru rēķina grauj visu pensiju sistēmu, pārkāpj tiesiskās paļāvības principu un demogrāfiskās situācijas dēļ var izraisīt problēmas ar pensiju izmaksu nākotnē, kā arī grauj uzticību valstij.

Un piepeši es jutos kā vecs, nolietots zābaks. Ko es vēl te maisos? Ko nenododu sevi otrreizējai pārstrādei Zemes mātes klēpī? Bet spītība pārņēma mani. Ne par ko es savus cauros zābakus nemetīšu projām. Rīt atkal došos pie kurpnieka un piespiedīšu viņu salabot tos. Galu galā esmu vai neesmu es noteicējs pār savu dzīvi, brīvā Latvijā dzīvojot? Un kurpniekam es pateikšu skaidri un gaiši: “Vecīt, nelecies, tu arī reiz būsi vecs un nolietojies. Skaties ka netiec norakstīts kā nederīgs.”

Ziniet, laboties nav par vēlu nekad. Bet, labojies vai nelabojies, ja esi vecs zābaks, tāds arī paliksi. To es gribētu sacīt arī par tiem večiem valsts un vietējā valdīšanā. Varat šņorēties sarkani, zaļi, zili vai oranži. Viss viens. Tauta, bāleliņi, redz jums cauri. Atcerieties to! Un nogrieziet beidzot paši savas algas līdz mūsu līmenim. Varbūt tad mēs beidzot sapratīsim, ka patiešām esat labojušies.  

Komentāri 3

Buratino

Kas maniem zaabakiem vainas? Vismaz ir jauni un nav humka!

pirms 11 gadiem, 2009.03.20 21:40

Atkal Tenis... Sāk piegriezties... Tenis un nopuņķojušies nelaimīgi mīlētāji...

pirms 11 gadiem, 2009.03.20 19:59

Joks

man tikai Eiropas humpalu zābaki. Nedomāju vienos līdz mūža galam staigāt. Tenim jau vēl Latvijas laiku apavs. Relikvija. :))

pirms 11 gadiem, 2009.03.20 15:23

Lietotāju raksti