Mīļo valūtas fondiņ! 1

Vēršos pie tevis, Starptautiskais valūtas fondiņ! Vēlos saņemt tavu kompetento padomu. Kādu diētu tu ieteiktu man, pensionētajam diedelniekam, kas pārtiek no valsts maizes, un manai laulātajai seniorei šajā mums visiem tik ļoti nozīmīgajā gavēņa laikā? Es pateicos tev, ka neuzstāji, lai valdība samazina mums, vecajiem nelgām, pensijas. Žēl, protams, ka tās vairs neindeksēs, bet gan jau kaut kā samierināsimies.

Es, protams, saprotu, ka gavēņa laikā nevajadzētu ēst neko treknu vai sīvu, bet ieradumus atmest ir grūti. Manas aknas tomēr prasa savu. Tāpat arī nieres un žultspūslis. Bez desām es palieku zaļš no sejas un iekšas sāk grauzt nost tas tārpiņš, kas parasti manī snauž, ja esmu uzpildījies, kā nākas. Bet tagad mums ar sievu vairs gaļai naudas nesanāk. Gandrīz visu pensiju atdodam par komunālajiem maksājumiem, kas mums, miesta dzīvoklī mitinoties, nav nekādi mazie.

Tā kā tu, fondiņ, esi tālu, bet partijas tuvāk, nolēmu aiziet palūgt, hm, vismaz padomu pie tā saucamajiem tautpartiešu bāleliņiem. Tie man tā kā vistuvākie izrādījās. Zini, fondiņ, viņi man par gavēņa diētām ieteica jautāt baznīcā, mācītājam, bet paši sāka izklāstīt, ka arī viņi spiesti gavēt tāpat kā es. Viņi esot noteikuši prioritātes. Lai es darot tāpat. Es iebildu, ka mana prioritāte esmu es pats. Mans vēders man ir vistuvākais. Tad jau sanāk tā, ka drīkstu visu pensiju apēst, nosakot sev tādu diētu, kādu pats izvēlos, nevis kādu man uzspiež krīze vai reliģija. Dikti izrunājos. Sajutu, ka žults man salija mēlē un acīs. Ziniet... piegriezusies man tā biezputra. Kur palikuši solītie treknie gadi, kas tā patiktu manām aknām un žultij? Klusums. Atbildes nav. Tik redzu, kā tautpartiešu bāleliņi sasēžas savos džipa paveida bērīšos un aizšaujas pusdienot uz krogu. Kad es tur pēdējo reizi biju? Nekad tur nebiju. Krogs tak jauns! Bulciņu kafūzis ir vienīgā ēstuve, kur pēdējos gados šad tad atļaujos iebrist un tā lēni pie galdiņa ar pašcieņu apēst kādu... vienu speķa pīrāgu.

Mīļo fondiņ, gāju es pie vietējās draudzes mācītāja aprunāties. Tas man klārēja, ka gavēšanai neesot nekāda sakara ar krīzi. Tas esot ticības apliecinājums. Kristieši gavējot no laba prāta Dievam par prieku savas garīgās un fiziskās veselības labad. Es laikam vēl neesmu tik tālu ticis.

Aizgāju pie vietējās varas galvas. Šis man klāsta, ka arī pašam jāgavē. Esot palicis bez prēmijām un piemaksām. Fonds esot tā atvēlējis. Gavējot tagad visi – i uzņēmēji, i bezdarbnieku pabalsta saņēmēji, i vientuļnieki, i piensaimnieki, kas ir pilna naudasmaka laime, vairs nezina skolotāji, policisti un mediķu saime. Šiem atkal jāspiež uz kukuļiem! A es uz kā varu spiest, kas man dos kukuli? Varbūt Sarkanais Krusts? Tas jau dotu, bet es labāk gribētu desu. Fondiņ, varbūt izdalīsi kādu miljonu mums tomēr pensiju indeksācijai, lai nebūtu jāgavē visu apaļu gadu. Tak vismaz reizi ceturksnī man tomēr gribētos sautētu vistiņu nobaudīt...




Komentāri 1

Lietotāju raksti