Mūsu, uzņēmēju, lokā

Viendien sanācām kopā mūsu hruščovkas visi vīrieši, kas uz brīvām kājām (viens pensionāris un divi mani kaimiņi, ar kuriem man ir kopīga viena lieta), lai parunātu par uzņēmējdarbību. Darba dienas dunā mēs, valdes locekļi, kā saucu mūsu uzņēmēju kopu, bijām apņēmības pilni.

Vispirms vienu no mums sūtījām uz “Maksimku”, lai kaut ko paņem. Papriekš vajadzēja samesties. Nolēmām, ka pietiks ar pičuku kopsummā uz mums trim, lai sanāk kortelītim un zacenei. Diemžēl sūtnis atgriezās tukšām rokām. Esot atkal inflācija. Vajagot čiriku, lai mēs varētu noturēt kārtīgu valdes sēdi pie klāta galda. Un panesās diskusija...

Nu kam viņam čiriks?! Ka tikai valdes loceklis negrib uzvārīties uz mūsu rēķina! Vai čeku paņems, atrādīs? Sākās vārdu apmaiņa.

Es ierosināju pārtraukt nekorektās debates un nekavējoties sasaukt mūsu valdes sēdi, lai lemtu par nepieciešamo atbalstu un tā saņemšanas iespējām. Protams, sanāksmei bija jānotiek aiz slēgtām durvīm un bez mūsu laulāto draudzeņu klātbūtnes.

Es ierosināju piesaistīt Eiropas naudu, bet kur to ņemt? Tad būtu jāraksta projekts, jāiesniedz. Kāds iebilda, ka šo ideju Eiropa neatbalstīs, ja nespēsim argumentēti pamatot savu uzņēmējdarbību. Jā, un kāda tā ir? Kādu labumu mēs vēlamies dot sabiedrībai? Ak, šie muļķīgie jautājumi. Kur gan tas ir redzēts, ka kāds uzņēmējs nedomātu, pirmkārt, par savu pašlabumu. Mēs neesam izņēmums. Es ierosināju sanāksmi pārtraukt, jo bija vajadzīgs vismaz alus, lai mēs varētu noticēt mūsu sarunu auglībai. Par laimi “Maksimkā” bija nocenots alus. Ar pičuku pietika un pāri palika vēl zacenei. Tas bija labs iesākums un stimuls meklēt papildu finansējumu mūsu projektam. Dzima ģeniāla ideja. Ja jau nevaram saņemt Eiropas palīdzību, tad jāvēršas pie valsts vai vismaz pie pašvaldības! Galu galā...Mēs visi esam tiesīgi prasīt sociālos pabalstus. Neviens taču nesekos, kā mēs tos izlietojam. A mēs, protams, visu novirzīsim savai valdei – uzņēmējdarbības paplašināšanai. Bet, sakiet, ko lai dara? Tāda mūsu valstī ir tā vide mazās uzņēmējdarbības veicināšanai. Tā kā pa lielo nevelkam, samierināmies ar mazumiņu. Domāju, ka esam pelnījuši kaut nelielu pašvaldības atbalstu mūsu uzņēmējdarbībai. Te nav runa par korupciju, ir runa par žēlsirdību.

Lietotāju raksti