Papīriņu un monētu varā

«Nauda ir klātesoša vērtība sabiedrībā. Tā ir ieguldītā darba, riska vai atbildības ekvivalents, ar kuru cilvēki veido savstarpējās attiecības, kas atspoguļo arī viņa personības briedumu. Ja vēlamies izaudzināt paaudzi, kura spēj īstenot nobriedušas attiecības, pieņemt pamatotus lēmumus, nevis alkatīgi realizēt egoistisko, bērnišķīgo pozīciju «visu man», izpratni par naudas lomu bērniem vajadzētu apgūt, sākot skolas gaitas,» pārliecināta organizācijas «Naudas plānošanas centrs» eksperte un psiholoģe Ilze Dreifelde-Gabruševa, daloties pārdomās par līdzekli, kuru pelnām un ar kuru iemainām sev nepieciešamo un kāroto.


– Kā atšķiras bērna izpratne par naudu dažādos vecumposmos?
Līdz skolas gaitu sākumam mazie naudu uztver vispārīgi, vairāk kā lietu, kas pieder pieaugušo pasaulei. Ja šajā vecumā bērnam jautā, kas ir nauda, visdrīzāk atbilde skanēs, ka tā ir krāsaini papīriņi, par ko var nopirkt dažādas lietas, un naudu pelna pieaugušie. Nav vērts arī gaidīt, ka astoņus gadus vecs bērns pret naudu izturēsies kā nobriedusi persona.
Pusaudžu izpratne ir plašāka – nauda nozīmē pirkumu, bagātību un izklaidi. Šajā vecumā attiecībās ar naudu jau vērojams emocionālais komponents – tā asociējas ar prieku, apmierinājumu un sniedz laimi. Šajā vecumā naudai ir liela nozīme sociālā statusa nodrošināšanā. Tā nozīmē varu, ir veiksmes simbols.
Savukārt 16 – 18 gadu veci jaunieši naudā saskata līdzekli savu mērķu sasniegšanai, statusa nodrošināšanai un varai. Šeit vairāk valda racionāla pieeja.  

– Kā radināt atvasi rīkoties ar naudu?
Lai arī bērns var saprast, kas ir nauda, viņam svarīgi iemācīties rīkoties ar to. To neveicinās «morāles lasīšana», bet gan spēles un vecāku piemērs – viņu uzvedība veikalā, izvēloties nepieciešamo vai impulsīvi kraujot ratiņos visu, ko sakārojas. Arī bērns vēlēsies darīt kā lielie un ielikt iepirkumu grozā kaut ko sev. Savukārt pie kases vecāki saka: «Nē, šo mēs nepirksim, jo nav naudas!» Bet atvase redz, ka makā naudiņa ir, tādēļ rodas neizpratne – kāpēc man nepērk? Lai veidotu izpratni par naudu šajā vecumā, jau laikus jāsāk skaidrot, kāpēc vecāki iet uz darbu, kā strādā, kā pelna, par ko un kas viņiem maksā.
Bērnus jau no sešu gadu vecuma var sūtīt uz tuvējo veikalu (bet ne lielveikalu) pēc nelieliem pirkumiem, kas attīstīs patstāvību, paškontroli, uzmanību, skaitīšanu un saskarsmes iemaņas.
Naudas krāšana noteikti attiecināma uz mērķtiecīgas rīcības spējas attīstīšanu. Parādiet bērniem dažādas  naudaszīmes, izskaidrojiet to atšķirību, vērtību. Spēlējiet spēles, kurās iekļauta spēļu nauda. Ja ģimenē attiecības ar naudu ir ļoti saspringtas, par to jārunā skolā. Piemēram, rīkojot projektus, kuros bērni izspēlē dažādu producentu (naudas gādātāju) scenārijus, kā arī tādus, kuros, sadaloties pa grupām, var vākt informāciju un veidot prezentācijas par pusaudžus interesējošiem aspektiem saistībā ar naudu.

– Vai iesaistīt atvasi ģimenes budžeta plānošanā?
Obligāti! Pat ja bērns neko daudz nesaprot šādos jautājumos, viņa klātbūtne ģimenei svarīgās apspriedēs ļauj justies piederīgam un atzītam. Var teikt, ka latviešu ģimenēs bērnu iesaistīšana šādās aktivitātēs vienmēr uztverta ar norobežojumu – tagad pieaugušajiem jāaprunājas, bet jūs ejiet uz savu istabu spēlēties! Attieksmi par atvases piedalīšanos budžeta plānošanā jau no seniem laikiem nosaka tautas un tajā valdošās reliģiskās tradīcijas. Atļaujot bērnam vai pusaudzim būt klāt ģimenes apspriedēs un arī izteikt savu viedokli, tiek veicināta viņu izpratne par naudas likumiem, patstāvība, gandarījums, ka viņa viedokli respektē. Tomēr šāda rīcība pieprasa vispirms jau no vecākiem spēju atklāti un godīgi runāt par savu naudu. Lēmums, kā tā tiks izlietota, būtu jāpieņem visai ģimenei kopā.

– Vai ar naudu vajadzētu novērtēt kādus bērna panākumus vai pienākumus?
Ja maksājam par labām atzīmēm vai ikdienišķiem mājas darbiem, nostiprinām bērnā apziņu, ka tas viss jāpaveic vien laba novērtējuma, nevis darba vai procesa dēļ. Pieaugot šādiem bērniem raksturīga frāze «kā maksā, tā strādāju». Viņiem būs grūti veikt darbu tā procesa dēļ. Turklāt tas lielā mērā veicina nespēju izturēt kritiku, kas rada tikai vilšanos, aizvainojumu un dusmu uzkrāšanos. Tas veicina arī to, ka cilvēki nespēj novērtēt sava darba rezultātu,   izplānot, organizēt un īstenot kādu pasākumu, par kuru gandarījumu gūtu gan pats, gan citi.
Vecāki bieži vien naudu izmanto arī kā soda instrumentu, ja bērns kaut ko nav izdarījis, – viņš naudu nesaņem vai arī maksā vecākiem no savas krājkases. Diemžēl tā ir zināma bezspēcības demonstrācija. Tomēr, ja reiz šāds veids ģimenē  pieņemts, būtu svarīgi to konsekventi ievērot.

Lietotāju raksti