Par Eiropu, pašcieņu un iespējām

1950.gads Latvijā. Pirms gada vairāk nekā 43 000 Latvijas iedzīvotāju, pārsvarā zemnieki, masveidā deportēti uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Mērķis –„masveida kolektivizācija” – ir sasniegts, palikušie „brīvprātīgi” sastājušies kolhozos. Rīgā tiek uzsliets Ļeņina piemineklis. Latvijas PSR Augstākā Padome pasludina, ka "sociālisma pamati" ir ielikti.

Tā paša gada 9.maijā Parīzē Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans publicē paziņojumu, kurā Eiropas valstis tiek aicinātas apvienot savu ogļu un tērauda ražošanu. Ieroču izejmateriālu ražošana praktiski un simboliski kļuva par izlīguma un miera līdzekļiem. Eiropas rietumu daļā tiek likti pamati citur pasaulē tā arī neatkārtotam valstu sadarbības modelim, kurš mums pazīstams kā Eiropas Savienība.


Kopš Eiropas idejas dzimšanas pagājuši 60 gadi. Sadarbība nav vienkārša starp cilvēkiem, kur nu vēl starp valstīm, kurām katrai ir savas intereses, sava pieredze, tradīcijas un aizspriedumi. Eiropas Savienība ir 27 Eiropas valstu un tikpat daudz galvaspilsētu demokrātiskas sadarbības modelis.


Totalitārā režīmā PSRS bijām pieradināti, ka lēmumus pieņem ārēja vara, kuras vienīgais centrs atradās PSRS galvaspilsētā Maskavā. Eiropas valstu amatpersonas lēmumus pieņem Briselē, nevis tos pieņem Brisele. Pārmetumi, ka lēmumu pieņemšana starp Eiropas Savienības valstīm ir stipri smagnēja, nav bez pamata, tomēr, izvēloties starp lēmumu pieņemšanas ātrumu un demokrātisku visu dalībvalstu interešu ievērošanu, Eiropas Savienībā visu tās pastāvēšanas laiku priekšroka ir dota pēdējam.
Nepiedodami, ja amatpersona, nemācēdama pārstāvēt un aizstāvēt savas valsts nacionālo nostāju starp 27 citu valstu nostājām, atgriežas mājās un cilvēkiem melo, ka Brisele uzspiedusi. Ko gan sagaidīt no amatpersonas, kas pat nepārzina pamatprincipus, kā darbojas Eiropas Savienības valstu sadarbība un kā pieņem lēmumus Eiropas Savienībā! Draugus iepazīst nelaimē – tikai piešķirtais aizdevums ļāva Latvijai izvairīties no finansiāla kraha, kurā to bija novedusi kļūdainā saimnieciskā politika. Svarīgi ir klausīties vārdos, bet vēl svarīgāk ir skatīties padarītos darbus. Tāpēc drusku neparasti ir vērot dažu centienus Latvijas nelaimēs vainot to, kas no nelaimes paglābis. Tādi mēģinājumi vērtējami kā lēts populisms, mēģinot radīt no Eiropas Savienības „ienaidnieka” tēlu un uzvelt tai atbildību par pašu sastrādāto.


Eiropas Savienības lauksaimniecības un lauku attīstības komisārs rumānis Dačans Čološs aprīlī dalībvalstīm lika priekšā Eiropas Komisijas redzējumu par Eiropas Savienības kopējo lauksaimniecības politiku pēc 2013.gada. Divās Latvijas saimniecībās viņš uzklausīja zemnieku neapmierinātību ar tiešmaksājumu līmeni. Jaunajai kopējai lauksaimniecības politikai jārod risinājumi, kā tiešmaksājumu sadali padarīt vienlīdzīgāku.


Komisārs rosināja arī Latvijas lauksaimniekus, pārtikas ražotājus, iedzīvotājus aktīvi sniegt savu redzējumu par jauno kopējo lauksaimniecības politiku. Šī ir tā reize, kad laukos dzīvojošajiem skaļas protestēšanas vai klusas ņurdēšanas vietā ir iespēja līdzdarboties pašam savas nākotnes „spēles noteikumu” izstrādāšanā. Apspriešanās par kopējās lauksaimniecības politikas jaunajiem mērķiem jūsu novadā un Eiropas Komisijas tīmekļa vietnē (http://ec.europa.eu/agriculture/cap-debate) notiek līdz 3.jūnijam. Patlaban francūži un vācieši ir aktīvākie.


Mans aicinājums – piedalīties! Latvija var! Ne tikai hokejā vai koru karos. Latvijas cilvēki var piedalīties politikas veidošanā Eiropā, tādējādi dodot uzdevumu arī savai valdībai, kādu lauksaimniecības politiku vēlamies redzēt pēc 2013.gada, jo, kāda tā būs – tas atkarīgs no Latvijas un vēl 26 valstu valdību un sabiedrības priekšlikumiem un mākas vienoties.

Lietotāju raksti