Par valdības noraušanu 1

Man sieva vienmēr aizrāda: “Kad nāc ārā no tualetes, norauj ūdeni.” Taisnību sakot, es bieži vien to aizmirstu izdarīt, pat skaidrā būdams. Arī podam vāku nenolaižu. Reizēm pat mazmājiņā gaisma paliek neizslēgta. Tad gan manējā lādas un gānās. Es esot kunga prātā. Gluži kā valdība. Es dzīvojot pāri līdzekļiem un ne velna netaupot. Kas es par veci esot, ja man pat vāks nestāvot, kā nākas. Vai, manu vai!

Situāciju glābdams, eju un izsmidzinu gaisa atsvaidzinātāju. Sieva brēc, ka tāda samaitāta gaisa  uzlabošana esot kā pagaidu valdība. Veco smaku vienalga sit cauri. Oi, oi... Pēc manis kā pēc vecās valdības aiziešanas smirdot pa gabalu. Bez ģenerālās tīrīšanas sieva nemaz nevarot atļauties tur ieiet pa mazām darīšanām un vienlaikus palasīt kādu modes katalogu. Tur “Hobbyhall” vai “Otto”. Tos jau sieva drīkst lasīt tikai tur, jo citādi es, kā redzu, tā rauju viņai no rokām laukā un plēšu sīkos gabalos. Nevar ļaut vaļu viņas fantāzijai. Pasūtīs pa pastu preci, par kuru pēc tam visu gadu nāksies maksāt, un tikmēr zobus vadzī būs jākar. Bet ne jau par to ir stāsts.

Vārdu sakot, vecumdienās esmu atskārtis, ka mums ar sievu galīgi nesaskan. Tāpat kā valdībai ar tautu. Kā viena, tā otra negrib taupīt un pieradusi dzīvot pāri līdzekļiem. Nu ir krīze! Ne jau velti  valdība tā pēkšņi tika norauta. Kā ūdens podā. Bija jau gana iesmirdējusi. Vairāk nebija paciešams. Bet, raugi, vāks podam ir palicis vaļā. Iekšā nav iztīrīts, un smaku jūt joprojām. Neko nelīdzēs gaismas ieslēgšana vai ozona slāņa apdraudēšana ar gaisa atsvaidzinātāju. Vajag, ziniet, tādu kārtīgu indi, kas to veco saturu valdībā, pardon, podā, izrauj cauri un aiznes uz velna paraušanu. Bet kur to ņemt? Tādu kārtīgu “kurmi”! Vai KNABis ņemsies? Pagaidām neizskatās, ka tā. Pie mums lielos zagļus joprojām ceļ amatos. Viņi pat savās pašu raktajās bedrēs nekad neiekrīt. Kurš gan nezina, ka ir tāda šlaka, kas allaž visām nepatikšanām peld pa virsu un tā arī aizpeld uz Karību salām.

Viss, protams, ir atkarīgs no gaumes. Varbūt ažiotāža ir lieka? Varbūt tautai patīk sasmacis gaiss? Ka tikai nezūd ierastas ērtības un vērtības. Atceros, kad te sāka tās pensijas indeksēt, mēs ar kaimiņiem trīs dienas to svinējām. Beigās es čurāju vairs tikai Rīgas šampanieti. Jo svinējām mēs smalki. Ar Latvijas legālo preci, nevis “krutku”. Likās, ka varam atļauties, jo man vēl bankā iedeva 1000 latu kredītkarti. Mana sieva saka, ka ar laiku pie tā pierod. Tā arī valdība aizdambējās ar to Eiropas naudu. Un tauta arī iemanījās... katru kredītu atdot, nākamo aizņemoties. Nu vairs neviens neaizdod. Nu visi esam dambī, kaut vecā valdība ir norauta. Nu esam spiesti dzīvot atturīgi. Strādājošie atkal jau priecājas par algu aploksnē, bet pārējie par to, ja parādu piedzinēji parādniekam pagaidām vēl nav norāvuši jumtu virs galvas. Par desām jāaizmirst. Bet, ja nervi šito slodzi netur, jākāto atkal uz “točku” pēc “krutkas”. Sen tur nebiju bijis. Tagad laikam atkal kļūšu par pastāvīgo klientu.

Komentāri 1

:))

Jā ūdens ir jānorauj. Bet ar to vēl par maz.

pirms 11 gadiem, 2009.03.06 16:59

Lietotāju raksti