Par vēlēšanos sarakstu 2

Šajā reklamēšanās laikā līdz 6.jūnijam katram no mums ir savs saraksts, par kuru iestāties, aizstāvēt, cienīt. Daudzi uzskata, ka tas ir intīms jautājums. Vai ir ētiski kaimiņam vaicāt, par ko viņš balsos? Domāju, ka viņš godīgi neatbildēs. Kaut ko atjokos vai sacīs, ka nav nemaz tāda saraksta, par kuru vērts savu balsi atdot.

Es domāju citādi. Man par savu sarakstu nav kauna. Es godīgi katram varu pateikt. Kad man vaicā, vai es uz vēlēšanām iešu, atbildu: “Kāda runa?! Protams!”

Uz vēlēšanām neiet tikai tie, kas izliekas, ka neko nevēlas. Ziniet, nav pasaulē tāda cilvēka, kuram nebūtu nekādu vēlmju. Man ir! Un es tās esmu sarindojis savā sarakstā, kuru noteikti iemetīšu vēlēšanu urnā, jo es šo procesu uzskatu par tādu kā maģisku rituālu. Saprotiet, es iemetu urnā (lasi – laimes akā) savu vēstuli “zelta zivtiņai”, kura man sola piepildīt vismaz trīs punktus no mana vēlēšanos saraksta. Rau, citi brauc svētceļojumā uz Aglonu, lai pie Dievmātes bildes izlūgtos kaut ko priekš sevis. Citi atkal auj kājas, lai savu vēlēšanos sarakstu noliktu pie Raudu mūra Izraēlā. Es, ziniet, neesmu tik bagāts. Man nav pat to pāris latu autobusa biļetei, lai aizbrauktu līdz Aglonai, par Izraēlu nemaz nerunājot. Tālab es izmantoju to servisa pakalpojumu, kas man ir nodrošināts dzīvesvietā reizi piecos gados. Proti, “zelta zivtiņa” ir padota man jau ap brokastu laiku, lai es varētu tai uzdot apmierināt mani vismaz daļēji, ja ne pilnīgi. Domāju, ka vismaz reizi piecgadē viņa to spēj.

Bet tagad par pašu sarakstu. Vēlēšanās – tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums. Es pat teiktu, ka tas ir bīstams jautājums. Ko vēlēt? Par ko balsot? Vai par to, kas pirmais iešaujas prātā? Minēt uz labu laimi? Vai varbūt tomēr rūpīgi izsvērt un tikai tad izvēlēties? Nekad nevari zināt, kā ir labāk vai pareizāk. Es, ziniet, esmu spontāns cilvēks. Manā sarakstā nav kā citos, kur ir 20 vēlēšanās. Man, ziniet, pietiks ar klasisko sarakstu, kurā ir cipars četri. Tātad - kādas ir manas vēlēšanās? Pirmkārt, lai vienmēr būtu saule - mana pensija - un lai tā regulāri tiktu indeksēta. Otrkārt, lai vienmēr būtu debess – ekonomiski un politiski neatkarīga valsts, kurā dzīvoju. Lai vienmēr ar mani ir sieviņa mīļā, kura lieliski gatavo ēst un mani apmazgā, bet tomēr pārsvarā lai viņa liek man svētu mieru un manai vecuma pensijai jo sevišķi. Un visbeidzot - lai vienmēr būtu es kā pillā, jo tad pasaule ap mani allaž ir “hopā lillā”.

Sakiet, mīļie, vai tas būtu par daudz prasīts?

Komentāri 2

sarakstos ir tie kas grib garantēto piķi, nevis rūpes par tautu ..,viņiem jau savu rūpju pietiek..

pirms 11 gadiem, 2009.05.08 14:50

Lietotāju raksti