Pazudis reorganizācijā

Man patika tā filma “Pazudis tulkojumā”. Nevar nepiekrist. Pasta reorganizāciju mūsējie te tā ir iztulkojuši, ka... pastnieks ir kļuvis par neredzamo cilvēku, kas palaidis pa vējam tautas cieņu un mīlestību. Abpusēji smags trieciens, vai ne?

Reizēm liekas, ka viņš, tagadējais mans pastnieks, strādā 24 stundas. Nekādi nevaru notvert to mirkli, kad manā pastkastē nonāk kārtējais sūtījums, jo piegādes termiņos sistēmu neredzu. Es pat nezinu, kas man piegādā pastu, nepazīstu, neesmu redzējis. Pastnieks laikam slēpjas no manis gluži kā tas Nīlas krokodils, kuru nesen atrada kaut kādā Latvijas dīķī un nogādāja zooloģiskajā dārzā kā apbrīnas vērtu eksemplāru. Atrodi un baidies. Ja nu iekož, kā sacīt jāsaka, pašaizsardzības nolūkā.

Bet es pieprasu, lai man atdod manu “pačtaļjonu Pečkinu”, kā mēs mīļi bijām iesaukuši savu pastnieku. Nu kālab vajadzēja viņu motorizēt un samazināt? Agrāk pastu saņēmu laikus, pensiju tāpat un arī visas vēstules nonāca pie manis bez kavēšanās. Turklāt atlika laiks vēl arī klaču uzsist, pastniekam uz pleca paraudāt vai kādu “aņuku” izstāstīt. Gadījās arī, ka saskandinājām pa kādai alus glāzei uz ceļa kāju. Nu kas tur ļauns?! 

Es jums nevaru izteikt, cik ļoti man pietrūkst mana vecā, labā pastnieka. Ja zinātu, kur viņš tagad dzīvo, labi vai slikti viņam klājas, es nudien mestos pie šā. Ja vajag, palīdzētu ar labu vārdu, ar atbalstu, i kādu latu aizdotu, ja nav, ko ēst. Runā, ka manējais esot no pasta patriekts kā vecs un nodzīts zirgs. Kopā mēs atcerētos vecos labos laikus. Eh... Nekas manam pastniekam nebija par grūtu. Ne kilometru, ne smagā soma, ne atbildības nasta. Kur tu esi palicis, mans draugs? Atsaucies!

Lietotāju raksti