“Prieka B” un nākotne 1

Es netieku gudrs, kā tā “Prieka B” varēja kļūt tukša. Bija taču pilna. Tā vismaz mums stāstīja. Jāteic, ka joprojām par šo faktu ir ļoti maz informācijas, lai varētu saprast, kas īsti notiek. Es “Prieka B” likteni gribētu salīdzināt ar mums, pensionāriem. Dienā, kad manā kontā ir ieskaitīta pensija, esmu kunga dūšā. Bet tas nevar turpināties mūžīgi. Ko nu par to! Tā ir tikai viena diena mēnesī.

Drīz vien jau kļūstu tukšs, jo maksājumi ir jākārto un kaut kas jāēd. Agrāk mēdzu aizdot naudu. Jā, biju augļotājs. Aizdevu pat uz procentiem. Taču tagad par to vairs nav runa. Būtu vismaz atdevuši to, kas ir mans. Nekā. Neatdod. Kopsummā aizdevumi no manas pensijas jau sasnieguši 200 latu. Man tā ir milzu summa. Diemžēl – norakstāma nebūtībai. Pasakiet, ko lai es iesāku ar saviem parādniekiem? Uzsūtīt izsitējus? Tiem atkal jāmaksā, bet jēgas – nekādas. Uzsūtīt killeru? Neesmu atriebīgs. Skumji tikai, ka mani parādnieki tagad man uz ielas iet garām un nesveicina. Izliekas, ka nepazīst mani. Bet agrāk taču bijām draugi! Tagad – ienaidnieki?

Tā arī “Prieka B” vīzija bija skaista – dāvāt pārpilnības prieku visiem un katram. Bet kas varēja zināt par ekonomiskajām briesmām, par to, ka nauda ir beigusies valstij un ka tas ietekmē mūs visus un katru!?

Ar ko šajos krīzes apstākļos atšķiras manas kā privātpersonas/vidusmēra pensionāra nākotnes izredzes no “Prieka B” izredzēm? Gar “Prieka B” valstij ir daļa, gar mani – nav. Man pašam jākuļas, kā varu, vai jāiet pa burbuli. Ja mani izmetīs uz ielas par komunālo maksājumu parādiem, neviens neglābs. Arī pašvaldība ne, jo neietilpstu to iedzīvotāju kategorijā (neesmu invalīds vai daudzbērnu māte), kuri obligāti jānodrošina ar dzīvojamo platību. Arī darbā mani neņems, jo darba tagad nav pat vīriem spēka gados. Kam gan vajadzīgs vecs, sagrabējis večuks? Ja nu savai paša sievai. Bet “Prieka B” valsts nepametīs. Kaut pati kļuvusi tukša, tomēr... adventes laikā metīs glābšanas riņķi pusmiljarda vērtībā. Ko tas dos?

Vai godīgāk nebūtu ļaut “Prieka B” bankrotēt? Savulaik taču “BB” tas tika atļauts! “Prieka B” līdzinās grūtniecei, kurai valsts nolēmusi atļaut dzemdēt. Nav tikai zināms, kas piedzims. Var gadīties, ka “čiks” vien sanāks.

Tā nu mēs visi, ieskaitot valsti un “Prieka B”, dzīvojam svētku gaidās un taupības režīmā, taču – cerot uz brīnumu. Es sapņoju par pensijas pielikumu. “Prieka B” sapņo par Eldorado - veidu, kā ātri un bez pūlēm var piekļūt lielai bagātībai. Valsts sapņo par gaišāku rītdienu bez šaubu ēnas ekonomikā un finansēs. Sapņot nevienam nav liegts. Taču... esmu sācis uzkrāt tualetes papīru, veļas pulveri, putraimus, cukuru un sāli. Viena istaba dzīvoklī man tagad ir noliktava. Kā sacīt jāsaka, es gatavojos nākotnei.

Komentāri 1

nesapratu...

Nu un par ko ir šis stāsts? Katru dienu, tikai citā interpretācijā tas redzams TV un klausām rādio. Kāpēc nevienā šajā stāstā nav sadaļas par to, kas būtu jādara, lai visiem būtu labi. Redz, izteikt kādu risinājumu nozīmē izsaukt uguni uz sevi un jābūt stipram, lai parliecinātu, ka piedāvātais risinājums ir labs.

pirms 12 gadiem, 2008.12.06 18:50

Lietotāju raksti