Protestē pret parādu verdzību

Daiga Vītola, Pededzes pagasta pārvaldes darbiniece:
Cilvēkiem vajadzīga sociālā drošība

Verners Kalējs, uzņēmējs:
Bankas negrib ciest zaudējumus

Zita Uzkliņģe, ģimenes ārste:
Trūcīgajiem nav iespēju maksāt

Daiga Vītola, Pededzes pagasta pārvaldes darbiniece:

Ja kāds ir paņēmis kredītu cerībā, ka viņam būs darbs un laba alga, tad Krīzes likums viņu aizsargās gadījumā, ja darbs ir zaudēts. Tiesa, uzskatu, ka par iespējām atmaksāt vajadzēja domāt laikus un neņemt lielu kredītu. Protams, arī tādā gadījumā ir vajadzīga aizsardzība, lai cilvēks nepaliktu uz ielas bez iztikas līdzekļiem. Sociālajai drošībai ir jābūt. Esmu par Krīzes likumu, kas paredz noteikt krīzes periodu līdz 2013.gada 1.janvārim. Tas nozīmē, ka šajā laikā nedrīkst veikt parāda piedziņu, ja kredīta ņēmējs nespēj to atmaksāt. Ja maksājumus samazinās, lai tie nepārsniegtu 40 procentus no ienākumiem, arī tas būs labi. Paldies Dievam, ka man nav kredīta! Tiesa, iespējams, ka dēliem nāksies ņemt kredītu studijām augstskolā.
 

Verners Kalējs, uzņēmējs:

Es šaubos, vai Krīzes likums strādās un spēs aizsargāt visus kredīta ņēmējus, kuri nespēj laikus veikt maksājumus. Nelaime ir tā, ka tādu cilvēku ir daudz. Kas tad bankām segs zaudējumus? Jau tagad mācību kredīta procentu likme ir 25 procenti. Tas taču nav normāli! Tomēr bankas likumīgi apzog kredīta ņēmējus, jo negrib ciest zaudējumus. Tāpēc tiem, kuri vēl spēj maksāt, ir jāmaksā arī par tiem, kuri ir bankām parādā. Ja arī pieņems šādu likumu, nekas nemainīsies, jo valsts bankām zaudējumus nesegs. Lai gan bankām būtu jāuzņemas daļa atbildības par kreditēšanas bumu, tās nevēlas segt kredītu ņēmēju parādus no iepriekšējo gadu peļņas.  Domāju, ka no šī likuma nebūs lielas jēgas. ?

Zita Uzkliņģe, ģimenes ārste:

Iespējams, ka kādam likumā paredzētie ikmēneša maksājumi ne vairāk kā 40 procenti no nopelnītā ir būtiski. Manuprāt, tas ir daudz. Ģimenei, kura iztiek ar garantēto minimālo ienākumu pabalstu, tas neko nedos. Tāpēc labi, ka likuma projektā tiek paredzēta iespēja uz laiku atlikt kredīta maksājumus. Tas nozīmē, ka šajā laikā ģimeni neizliks no vienīgā mājokļa. Es nereti esmu spiesta atteikties uzrādīt, ka esmu strādājusi, ja pacientam nav naudas pacienta iemaksai. Ja to darītu, tad valsts man vēl atskaitītu pacienta nodevu. Tas nozīmē, ka es ne tikai uzdāvinātu savu darbu, bet vēl ciestu zaudējumus. Vai tādam solim gatavas būtu bankas, man ir grūti spriest. Valsts banka droši vien ievērotu Krīzes likumu. Bet ko darītu komercbankas?

Lietotāju raksti