Re, kā saldētavā grozās!

Šodien katrs grozās kā var. Arī saldētavā. Un tomēr tur ar bažām raugās uz tādu grozījumu ieviešanu, kas tautai dotu tiesības atlaist sniegavīrus. Nu, atlaidīs... Kas būs tālāk? Izteikšos tēlaini. Iedomājieties paši, kāds var būt brīvlaistu sniegavīru turpmākais pielietojums? Viņi taču ir nevarīgi, atkarīgi no vides, apstākļiem. Ir sargājami. Katra vārna tādam var aci izknābt vai degunu izraut.

Katrs puišelis var nopikot tā, ka sniegavīrs nokrīt no kātiem. Var jau pēc tam mēģināt salabot un uzstutēt atpakaļ vietā, bet tas jau būs cits sniegavīrs – psihiski traumēts, vīlies, nelaimīgs, dzeltens, pelēks un visbeidzot nekāds. Tāpēc sniegavīra īstā vieta ir tur, kur ir mūžīgais sasalums. Tātad Antarktīdā vai vismaz ledusskapī, bet vislabāk saldētavā – kompānijā ar tādiem pašiem sasaldētajiem.

Šajos grūtajos laikos, kad katru ir skārusi krīze, mums visiem gribas vairāk pozitīvu emociju, labestības. Kāpēc aiztikt sniegavīrus? Lai stāv, kamēr izkusīs dabiskā ceļā. Bet labāk lai nekūst. Lai dzīvo saldētavā kopā ar putukrējumu, sasaldētām mūžīgajām zemenēm un aukstu alu. Lai nerāda no turienes degunu laukā atkušņa laikā! Nedod Dievs, slapja vieta pāri vien paliks, viena bēdu un asaru ieleja no bijušās lepnības.

Tāpēc jāmeklē kompromiss, lai demokrātija būtu paēdusi un sniegavīri palikuši dzīvi. Runā, ka par grozījumiem saldētavā, kas paplašinātu saldētavas pārziņa tiesības atlaidināt saldētavu, ir gandrīz divu trešdaļu sniegavīru atbalsts. Tā apgalvo pārzinis. "Esmu pārliecināts, ka ir iespējams atrast kompromisu visos šobrīd strīdīgajos jautājumos par saldētavas atlaidināšanu, ja vien sniegavīri ir gatavi nopietni strādāt," saka viņš.

Izteikšos tēlaini. Mīļie, nu kā gan sniegavīri var būt nopietni, ka tie ir stipri sasaldēti jau trešo gadu. Turklāt samērā saliedēti ir visi 100, kaut gan piedala sevi pozīcijā un opozīcijā. Viņus vieno pati mākslīgi uzturētā vide, izredzētie apstākļi. Viņi maz domā un maz attiecina uz sevi to, kas notiek tur, ārā, aiz saldētavas durvīm. Patiesībā tas uz viņiem gandrīz vai neattiecas. Viņi nezina, ko nozīmē pārtikt no minimālās algas, no minimālās vecuma pensijas, no invaliditātes vai bērnu pabalsta. Viņi neprasa pabalstus pašvaldībā un brīvpusdienas bērniem skolā. Viņi nezina kā tas ir – nespēt nekur atrast darbu. Viņi neiepērkas mazcenu veikalos. Viņi nebrauc satiksmes autobusos vai vilcienos. Viņi nestaigā kājām uz darbu un neved savus bērnus uz svētku eglītes pasākumu trūcīgajiem, kur par brīvu dala maizi un mazas žēlastības dāvaniņas.

Tad sakiet, lūdz, kāpēc tie sniegavīri vispār būtu jātramda? Vienu vietā nāks citi. Varbūt vēl sasaldētāki. Lai viņi dzīvo savu dzīvi, bet mēs – savējo. Kā saka, lai viņi paliek savās vietās, mēs – savējās. Vai arī laižam pāri dīķim varbūt? 

Lietotāju raksti