Skaistulis un briesmone 1

Esmu briesmīga sieviete, jo es iemīlējos skaistulī, gribēju viņu un dabūju par spīti tam, ka manam izredzētajam tobrīd bija citas it kā nopietnas attiecības. Es zinu, ka daudzi mani nosoda, bet neņemu to galvā. Esmu tāds cilvēks - pati izvēlos, ko mīlēt. Tā ir bijis vienmēr. Tikai tad, ja traki samīlos es, nevis kāds manī, esmu gatava uz visu un spēju visu. Mani draugi zina, ka man ir ļauna acs. Ne jau velti pie vecmammas laukos kaimiņi mani kopš vienas reizes vairs nelaida savā kūtī. Iepriekš, kad biju tur degunu iebāzusi, drīz vien nosprāga teļš. Godīgi sakot, man viņš nepatika, uzčurāja uz kājas. Toreiz nodomāju: "Ka tevi nelabais!" Un paķēra arī!

Lūk, un tieši tāpēc es sava mīļotā bijušajai centos iet ar līkumu, jo biju gaidījusi, ka viņa darīs tāpat, bet nekā. Viņa tīšām visu laiku man trāpījās ceļā, kad mēs ar draugu kafejnīcā vai veikalā, tusiņā vai busiņā. Nu cik var! Un mūždien viņa ar savām, teles acīm urbās manējā čalī. Un viņš neizturēja, salūza, atgriezās pie bijušās. Nevajadzēja tā darīt! Es draugu biju brīdinājusi, ka man ir ļauna acs! Vārdu sakot, saslima viņa tele. Dievs zina ar ko sasirga. Neviens netika gudrs, taču viņa jau mēnesi palika uz gultas. No draugiem dabūju zināt, ka mans draudziņš sūdzējies, ka šim tagad jādzīvo bez seksa. A kas vainīgs? Tā nu nolēmu pažēlot viņu es, piezvanīju, uzaicināju, izmaksāju mums ekskluzīvu vakaru burtiski pils apartamentos. Bija dievīgi, bet šis atsveicinoties teica: "Piedod, bet es to otru sievieti nepametīšu. Nespēju. Man viņas žēl."

Bet manis viņam nav žēl? Nevajadzēja viņam šitā runāt. Īsāk runājot, viņa draudzene piecēlās no slimības gultas, bet kliba. Nesen redzēju, kā viņi iet pa ielu, viņš šo balsta, bet ko tas līdz, jo izskatās, ka nevis četras kājas abus uz priekšu nes, bet tikai trīs.

Draugi man ir teikuši, lai beidzu mocīt sevi un šos abus. Lai dzīvoju pati savu dzīvi. Bet es nespēju! Nevaru mierīgi gulēt. Mans draugs ir pārāk skaists, lai es atteiktos no viņa. Domāju, vai viņš atgriezīsies pie manis, ja šī noliks karoti? Un pieķeru sevi saprotam, ka nekad tas nenotiks.

Un tad man sāk likties, ka neviens nekad mani nav mīlējis. Tiki es arvien iemīlos kādā bez tādas īstas atbildes. Kāpēc tā? Lai arī saukāju sevi par briesmoni, patiesībā esmu meiča kā no žurnāla vāka, bet... tāpat laimes nav. A tā tur klibo, bet ir mīlēta un lolota. Par ko? Tā prātojot, man nelabi sametās. Laikam būs sava acs tomēr jāuzliek kādam citam, paklausīgākam objektam.

Komentāri 1

skaistuliss

Būs jau labi, Briesmonīt, Valentīndienā samīļošu arī Tevi, gribi?

pirms 11 gadiem, 2010.02.11 20:40

Lietotāju raksti