Uz kurieni jūs stūrējat?

Šodien mans kaimiņš Jēcis galīgi sašutis un vēršas pie manis ar jautājumu.
“Saki man, cik ilgi var graut manu morālo Latvijas pensionāra tēlu tie ārzemju lupatu tirgotāji un mana dullā Amālija?”
“Kas nu, Jēcīt, noticis?” es mēģināju mīkstināt situāciju.

“Saproti, vakar Amālija atnes no šiem tirgoņiem man goda ancuku. Liela un liela, cik tas esot skaists un kā es skaisti izskatīšos kapusvētkos, kuri tuvojas vietējā kapsētā.”
“Padomā, Jēcīt, es to ancuku nopirku par 60 santīmiem.”
“Ko, vai tu esi patiešām jukusi, ka apgalvo – goda ancuku var nopirkt par santīmiem?”
Šī nepiekāpjas, bet liek man pielaikot. Uzvelku arī, un kas atklājas – piedurknes īsākas par 15 centimetriem.
“Ko tu, Amālij, vai gribi pateikt, ka esmu pārvērties par mērkaķi un manas rokas kļuvušas garākas?”
“Es to ancuku norāvu nost, nometu šai pie kājām un atstāju istabu. Skatos, šī pēc brīža ar vīstokli zem paduses aiziet pie kaimiņu Anniņas. Laikam grib piemērīt šās Pēcim un pārliecināties par manu roku garumu, vai tās ir proporcionāli manām kājām. Nu es sacīšu, traks var palikt.”
“Jēcīt, nomierinies, izmet no galvas domas par morāli. Ja nebūtu šo lupatu, kuras pērkam par santīmiem, ļoti daudzi cilvēki staigātu plikām pakaļām. Un, ja vēl pie visa tā piemet piecu kilogramu pārtikas paku ar vājpiena pulvera paciņu, kļūst pavisam neomulīgi, jo tādu vājpiena pulveri kolhoza teļu fermā piegādāja maisiem. Un mēs nevarējām iedomāties, ka vecumdienās tas 200 gramu paciņā  mums tiks pasniegts kā izdzīvošanas līdzeklis.”
Gribot negribot rodas jautājums varas kungiem -  uz kurieni jūs stūrējat un cik ilgi uzskatīsiet mūs par antiņiem?

Lietotāju raksti