Vai un cik noderīgi tautai ir zināt savus varoņus?

Šoreiz pārdomas radās, kad izlasīju interneta mājas lapā ievietotos komentārus pēc raksta „Valmierā atklātas sērijveida zādzības”.
No vienas puses- gluži dabiska ir iedzīvotāju vēlme un tiesības zināt un pazīt vaigā „savus varoņus”.
No otras puses – mūsu valstī par vainīgu atzīst un spriedumu lietā pieņem tikai un vienīgi TIESA. Viss pārējais ( lai cik konkrēts un pašsaprotams liktos) pirms tam ir tikai un vienīgi pieņēmumi.  (Pat aizdomās turamā vaļsirdīga atzīšanās tiesā netiek uzskatīta par pierādījumu, ja to neapstiprina lietas materiāli)

Arī pēc šī secinājuma varētu iet divus ceļus
-visbiežāk vienalga atrodas kāds, kas par notikušo ir pietiekami labi informēts, lai nāktu klajā ar PAZIŅOJUMU ( kaut vai interneta vidē).
-Otrs, mūžsens kā pati pasaule: Netiesā un pats netiksi tiesāts. Kurš no mums ir bez grēka, lai met akmeni pirmais...

Pie tam, ja runājam par informācijas publiskošanu un nepilngadīgām personām- likums tos īpaši aizsargā. Mēs nedrīkstam viņu vārdus oficiāli publiskot arī pēc tiesas sprieduma, un tiesas sēde, visticamāk, arī notiks aiz slēgtām durvīm. (Ar domu, ka pieaugušajiem jāsargā bērna psihe)

Vēl kāda dilemma, ko centos pateikt, informējot par gadījumu, bet kas laikam palika nesadzirdēts- Kuri varoņi mums būtu vairāk jāpazīst?? Tie, kas gāja un zaga vai tie, kas zagto vēlāk pirka?? Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma – tas nu ir pilnīgi skaidrs! Tad KĀPĒC puišeļi zaga zāģus, krūmgriežus, skrūvgriežus? Lai uzkoptu piemājas dārziņu un palīdzētu vecākiem remontdarbos?! Viņi zaga, lai pārdotu. Tātad bija pārliecināti un ZINĀJA, ka būs, kas pērk. Un ko domā vecāki, kuru bērniem pēkšņi uzrodas brīvi naudas līdzekļi, jaunas drēbes un naudīgas kompānijas? Ka tēvocis no Amerikas naudu atsūtīja?!

Ja pārdošanai zog bērns, tad skaidrs, ka puve ir jau serdē. Tātad? Bērns „pēc pieprasījuma” sniedz pakalpojumus pieaugušo pasaulei. Atceros gadījumu, kad pusaudži (pēc pašu domām – nelaimīgas sakritības dēļ) ar zagtu riteni iebrauca kādās mājās Kauguru pusē un saimniekam, kuram pirms divām dienām bija nozaguši braucamo, piedāvāja to nopirkt. Labi, šoreiz viss tika noregulēts, bet jauniešu darbošanās liecina, ka viņi bija „ne jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta”.

Ja runājam par policijas ziņu jēgu kā tādu. ( esmu dzirdējusi komentārus, kuros cilvēki apgalvo- kāda jēga ziņai, kurā lasāms vien – tur un tur, tas un tas. Ne vārdu, ne mašīnu numuru, ne adrešu, NEKĀ!) Ziņas rakstot es domāju vienīgi par iespēju informēt, tādējādi BRĪDINOT tos, kas dzird, redz vai klausās. Un, ja kaut viens, uzzinot, ka minētajā ceļa posmā noticis nelaimes gadījums, samazinās ātrumu, ja kaut viens, šķērsojot ceļu pa gājēju pāreju, paskatīsies uzmanīgāk, ziņa būs sasniegusi mērķi.

Vēl par vārdiem, skatiem un informācijas sniegšanu. No nelaimes diemžēl neviens nav pasargāts. Tāpēc brīdī, kad tā notikusi, kad iekšā viss „vārās”, cilvēks ar foto vai video kameru un bloknotu (lai izplatītu informāciju par notikušo plašsaziņas līdzekļos) vismazāk tiek gaidīts. MĒS RĀDĀM, LAI TĀ VAIRĀK NENOTIKTU?! Mana atbilde uz šo apgalvojumu ir konkrēta – Kad ar Tevi TAS notiks, noteikti piezvani – es aizbraukšu, nofilmēšu, uzrakstīšu un VISIEM parādīšu.

Līdz šim NEVIENS vēl nav zvanījis...

Lietotāju raksti