Vēlos būt vesels 2

Kurš gan nevēlas savu pilnīgu izveseļošanos? Pilnīga izveseļošanās nozīmētu atgriezties veselības stāvoklī, kāds bija pirms saslimšanas. Vai tas ir iespējams? Teorētiski it kā jā. Tomēr būsim patiesi līdz galam.

Nekas nekad neatgriežas izejas stāvoklī. Cilvēks to var nepamanīt. Ja organismam ir labas kompensācijas spējas, tad tas saglabā funkciju līdzsvaru. Bet… ilgstoši vai bieži slimojot, piemēram, ar iesnām, -ar laiku atrofējas ožas receptori un pasliktinās oža. Anesteziologs pirms anestēzijas vaicā pacientam, vai viņš nav slimojis ar dzelteno kaiti, jo, pārciešot aknu iekaisumu, cilvēkam turpmāk visā dzīves posmā jāsaudzē aknas. Anestēzijas risks arī līdz ar to pieaug. Kāpēc par to runāju? Jebkuram ārstēšanās procesam ir daži priekšnosacījumi.

Ārsta misija ir dziedināt, nevis izārstēt

Veselība ir relatīvs jēdziens. Pilnīgi veselu cilvēku praktiski nav. Ja mēs sakām, ka kāds cilvēks ir vesels, tad ar to saprotam, ka viņa organisma funkcijas ir līdzsvarā .Slimības gadījumā svarīgi panākt izdziedināšanos, kas nozīmē to, lai atjaunojas funkciju stabilitāte. Šajā procesā iejaucas ārsts, bet jāsaprot, ka ārsta misija ir dziedināt, nevis izārstēt. Kā tad tā? Ārsts ar savām zināšanām ir tikai dziedināšanās starpnieks! Daudz kas atkarīgs no cilvēka aktīvās līdzdalības dziedināšanās procesā un, no ”organisma kvalitātes” . „ Organisma kvalitāte” , piedodiet, ir mans termins, ar to es kā anesteziologs apzīmēju cilvēka ģenētisko saturu, imunitāti mīnus to, ko viņš dzīves laikā ir nobēdzinājis. Organismu var izsaimniekot tā, ka cietīs nākamās divas paaudzes.

Ārsts var nozīmēt medikamentus plaušu iekaisuma gadījumā, bet nevar paredzēt un izmainīt organisma spēju atjaunoties, nevar paredzēt, kāda būs šī makroorganisma (cilvēka) un mikroorganismu (mikrobu) savstarpējā mijiedarbība, tātad konkrēta klīniska reakcija uz zālēm. Var precīzi veikt ķirurģisku operāciju, bet nevar garantēt, ka katrā konkrētā gadījumā būs noteikts (labs) rezultāts. Anestēziju iespējamās komplikācijas (sarežģījumi) aprakstīti uz trijām lappusēm ar to iespējamību no,1-0.001% gadījumos, bet mēs nevaram garantēt, ka to nebūs katrā konkrētajā gadījumā. Nevaram, jo tas nav atkarīgs tikai no mums... Bet labāk minēšu kādu piemēru, kas raksturīgs gadījumu sērijai. Gatavība anestēzijai prasa, lai pacientam(ei) būtu „ tukšs kuņģis”. Normā pieaugušam cilvēkam, atkarībā no tā, ko un cik daudz ēdis, kuņģis iztukšojas apmēram 6 stundās, grūtniecēm vēl ilgāk. Aborts ir nopietna ginekoloģiska operācija un jāuztver to nopietni. Anestēzijas gadījumā šāda prasība nav grūtniecei tīkama, daudz omulīgāk būtu atnākt paēdušai vai kas vēl trakāk, ja jau par to tā interesējas, noslēpt ēšanas faktu. Anestēzijas laikā īpaši ginekoloģiskām pacientēm bieži sākas vemšana pat tukšā dūšā, bet, ja barības masas nokļūst elpceļos, nāves iespējamība ir ļoti, ļoti liela. Mūs pietiekoši atklāti neinformējot par to paciente it kā pati vedina mūs uz neapzinātu dubultslepkavību.. Mēs nekad nedarīsim to, kas mūsu profesijā ir liegts, jo strādājam taču opozīcijā „ Ritumam” . Lūdzu izturaties pret mūsu padomiem un prasībām, kam daudzreiz var būt arī dzīvības cena, ar sapratni.

Lūk, arī šī ir tā vietā, kur nepietiekošas sapratnes dēļ mēs nepamatoti nokļūstam interneta portālu anonīmajā „ aprejošā” slejā.

Savstarpējā sadarbība

Pacientam un ārstam jābūt „ uz vienu roku” . Ja pacients ārstam neuzticas, tad ir divas iespējas-mainīt ārstu vai mainīt attieksmi. Arī tad, ja pacientam ārsts ir kā Dievs, tā vai tā jāmaina attieksme, - vēlamais rezultāts nebūs, ja pats neko nedarīsi, lai atgūtu veselības funkcionālo līdzsvaru. Arī turpmāk, turpinot nevērīgi izturēties pret savu organismu, var nokļūt nevēlamākā situācijā kā iepriekš. Vai var prasīt, lai izārstē klepu, ja pacients turpina smēķēt? Izņēmumi ir tikai smagie, bezsamaņā esošie pacienti un garīgi slimie.

Pienākumu sadale

Šī jautājuma nepareiza izpratne noved arī pie visāda veida sociālām katastrofām. Sociālisma domāšanas veida galvenais malds ir- par indivīda veselību, līdzīgi kā par bērna audzināšanu, ir atbildīga valsts, skola un valsts sistēmā strādājošie. Lai izskaustu šo maldīgo pasaules uzskatu, ir vajadzīgs laiks. Jāmainās indivīda „ kvalitātei”. Mums nav laika un savu atbildības daļu bieži  uzveļam ārstam, kurš nav nedz tiesisks, nedz spējīgs to nest.

Ārsta pienākums ir sniegt palīdzību pacientam. Pacienta pienākums ir par veselību rūpēties pašam

Lai šo problēmu izprastu pareizi, jāizprot tiesību un pienākumu sadalījums vispār. „Man ir tiesības,” dzirdam ik uz soļa, it kā tās eksistētu pašas par sevi. Pienākumu izpilde pret sevi, pret valsti, pret sabiedrību dod mums tiesības, un ja tas tā ir, tad iznāk, ka tiesības izriet no pienākuma. Ko teiks juristi? Vai cilvēks jāsoda tāpēc, ka viņš pārkāpj kāda cita tiesības, vai tāpēc, ka nepilda savus pienākumus? Jo nesaprotu, kā tas var būt, ka cilvēks, kurš pieprasa sev  privilēģijas, „ labāku”, „ vairāk”,” man vajag, man pienākas” , tanī pat laikā strādā nelegāli, vienlaikus vairākās darba vietās, nemaksā nodokļus, t.i. nepilda savus pienākumus.

Novēlu, lai neatkarīgi no dzīves „ šūpolēm”, pacientam vienmēr saglabājas cerība, ka viņu dziedinās ar viņa aktīvu līdzdalību un lai mēs pareizi izprastu, par ko katrs esam atbildīgi.

Jā, gandrīz  katram no mums ir pietiekošs fizisku vainu komplekts. Ar gadiem līdz ar matu mirdzumu deniņos sāk mirdzēt arī „ šķērssvītrotais krūtīs” un mūs naktīs sāk apciemot Mirdza un Ritma ar savu mirdzaritmiju, atnāk Sāpe un Stenokardijas madāmas. Baisākā krīze nav šī, ar ko mūs ikdienā baida, baisākā krīze iestājas tad, kad mūsu dvēseles sāk pārņemt Sarmas kundze. Es nekaunos par to, ka nezinu, kur atrodas dvēsele .Uz mistifikāciju tendētie pat apgalvo, ka tā sverot 21 gramu un ir pat redzējuši, kā tā atstājot ķermeni spīdoša aplīša veidolā. Man tas nekad nav izdevies. Acīmredzot tā nav mana sfēra. Senāk domāja, ka dvēsele  atrodas sirdī. Arī kādas senas dziesmas vārdi atgādina par to -„…Un kas par to, lai viņa mirdz, no sarmas šīs tik jāpasargā sirds.” Varbūt, ka tā ir tā  galvenā ĀBECE!?

Komentāri 2

Ārsts Pēteris Kučiks

Visiem mīļš nebūsi. Nezinu kā ir ar paziņām, bet ir ļaunuma pārņemti cilvēki ar kuriem es negribētu saskarties. Tomēr raksta pamatdoma ir par attieksmi pret savu veselību. Veselību kā galveno bagātību, kuras zaudēto vērtību izjūt tad, kad tās vairs nav. Tādēļ ir svarīgi, lai mūsu dvēselēs neiemājo ļaunums, dusmas, neiecietība pret atšķirīgu viedokli. Dusmas kā ļaundabīgs audzējs sagrauj gan veselību, gan attiecības. Labestīgi cilvēki arī dzīvo ilgāk. Visiem ilgu mūžu vēlot-P.K.

pirms 11 gadiem, 2009.02.20 14:21

sieviete

Jā,Kučika kungs, tieši tā ir jāmaina attieksme.Un ne vienmēr pacientam, bet arī ārstam. Piemēram tai pašai ginekoloģei, pie kuras neiet ne viena man pazīstama sieviete, es arī. Par ko tad ir šis stāsts ? Par attieksmi? Tad mainiet Jūs ārsti arī.

pirms 11 gadiem, 2009.02.19 09:37

Lietotāju raksti