Vēstījums 2009.gada Ziemsvētkos.

Ziemsvētku laiks ir īpašs ne tikai ar sveču gaismām un skaistajām dziesmām, bet arī ar to, ka cilvēki cits pret citu cenšas būt laipnāki, draudzīgāki un mīļāki. Ziemsvētkos esam vairāk gatavi izlīgt, nevis karot, piedot, nevis atmaksāt, nepateikt to, ko citkārt varbūt uzkliegtu, un atrast iejūtību, kādu parasti sevī nepazīstam. Dusmas, atriebe, naids šķiet neiederīgi Kristus bērna klātbūtnē. Viņa tuvumā pasaule kļūst labāka vieta, kur dzīvot. Tādēļ jau mums tā patīk Ziemsvētki, un mēs tos ar prieku gaidām.


Kristus piedzima pasaulē ne tādēļ, ka cilvēki ir labas un dvēselē skaidras būtnes, kuru sabiedrībā Dieva Dēls ilgojās nokļūt. Viņa nākšanas iemesls bija Dieva dziļā vilšanās mūsos. Pravieša Maleahija vārdos dzirdam Dieva vērtējumu: „Tādēļ jau jūs esat nolādēti tā, ka viss krīt jums no rokām un iet jūsu rokās bojā, jo jūs visi vienā kopā cits pār citu Mani krāpjat!”1  Kā gan cilvēks var piekrāpt Dievu? Jēzus teica: “Ko jūs esat darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši.”2

Uz pārestību atdarīt ar pārestību šķiet dabiski un taisnīgi. Uz sitienu ar sitienu. Krāpniekam atkrāpt atpakaļ, un tā bez gala. Varētu gaidīt, ka Ziemsvētkos Betlēmē jāpiedzimst nepārspējamam viltniekam un lielam atmaksātājam, kas visiem atdarītu, kā kurš pelnījis. Varbūt mums šķiet, ka tikai Dieva atmaksa spētu nest gandarījumu.

Taču Dievs rīkojas citādi. “Viņš savu Dēlu nesūtīja pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.”3  Dievs nedzenas atdarīt. Viņam rūp izglābt un dziedināt, bet dziedina mīlestība, piedošana un cerība. Cilvēks spēj piecelties, ja viņam ir cerība. Viņš meklēs ceļu atpakaļ no maldiem tad, ja zinās, ka viņam var tikt piedots. Kristus saka: „Es esmu ceļš.“ Viņā tev no jauna ir ceļš. Ja esi nomaldījies, ja esi sagādājis vilšanos Dievam un saviem tuvākajiem, tieši tādēļ Kristus pie tevis ir nācis. Tieši tādēļ Viņš ir tavs ceļš, jo viņš ir nācis nevis tiesāt, bet meklēt un glābt. Ziemsvētki ir tavs laiks, kad Dievs rīkojas nevis ar atmaksu, bet ar mīlestību un piedošanu. Tas dziedina un pasauli dara par labāku vietu, kur mums visiem dzīvot.

Lai Ziemsvētki mūs iedvesmo atjaunoties līdzībā Dievam. Tas nenozīmē censties būt visuvareniem un visu zinošiem. Tas nenozīmē tiesāt ar pērkoniem un zibeņiem. Līdzināties Dievam nozīmē nest citiem to, ko Kristus ir atnesis mums.  Tas nozīmē mūsu attiecībās ar cilvēkiem un saskarē ar pasauli vairāk par visu lietot dievišķi dziedinošo līdzekli –  mīlestību, piedošanu un  cerību, jeb, vienā vārdā – Evaņģēliju. Mūsos pašos gan tā nav. To pasaulē ienes Kristus. Mēs varam to dot tik, cik paši ticībā no Viņa saņemam. Tādēļ meklēsim kā gudrie un kā gani ceļu pie Viņa, kas Ziemsvētku naktī piedzima Betlēmes kūtī un ienesa pasaulē žēlastību un patiesību!

Sirsnībā jūsu – Jānis Vanags, arhibīskaps

Lietotāju raksti