Aprit 65 gadi kopš 1949.gadā veiktās padomju režīma deportācijas 4

1949.gada 25.marts. Latvijas melnākā, drūmākā diena, ko piedzīvoja un pārdzīvoja latviešu tauta pirms 65 gadiem. Kad no dzimtajām sētām, Latvijas pilsētām un laukiem uz Krievijas tundru un taigu padomju varas aizstāvji varmācīgi aizveda tūkstošiem cilvēku, lai nolemtu viņus iznīcībai. 1949.gadā laikā no 25. līdz 29.martam Alūksnes rajonā uz Sibīriju repatriēja 468 ģimenes, tai skaitā 892 sievietes, 132 bērnus vecumā līdz septiņiem gadiem, 68 bērnus vecumā no septiņiem līdz 16 gadiem, 250 sirmgalvjus vecumā virs 60 gadiem. Ceļā uz izsūtījuma vietu mira 11, bet atrodoties izsūtījumā – 173 mūsu cilvēki.


Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Arturs Dukulis uzrunājot sanākušies piemiņas brīdī pie Mātes tēla, atzina, ka 20.gadsimta četrdesmitie gadi Latvijas iedzīvotājiem bijuši nesaudzīgi. “Desmitiem tūkstoši cilvēku bija spiesti pamest savas mājas, šķirties no ģimenēm, atstāt likteņa varā saimniecības. Kā pavasara ūdeņi ir aiztecējuši 65 gadi, kopš Latvijas ļaudis piemeklēja kārtējā vardarbīgā masveida izsūtīšana. Laikā, kad pēc ziemas nāca pavasaris un dabas atmoda, tā vietā, lai sāktu pavasara darbus, mūsu cilvēkiem nācās atvadīties no dzimtenes un doties nezināmā ceļā. 1949.gada 25.marts ir datums par kuru daudziem Latvijas ļaudīm ir skarbas atmiņas. Tūkstoši cilvēku aizvesti ar rūgtumu piespiedu kārtā atstāta Latvijas zeme. Neziņas pilnas acis, sirdīs apņemšanās izturēt un atgriezties mājās. Arī Alūksnes novada dzimtas ir pārcietušas smagās represijas tautības, darba mīlestības vai pārliecības dēļ. Daudzi mūsu novada ļaudis tika izsūtīti svešumā, tālu prom no dzimtenes un neatgriezās. Tālais ceļš paņēma daudzus, tādēļ godināsim visus, kuri atdusas svešā zemē. Daudzi izdzīvoja un atgriezās, tāpēc dosim spēku un atbalstu tiem, kuri vēl tagad ir mūsu vidū. Piemiņa ir svēta un mūsu tauta prot to saglabāt. To, cik trausla ir viena cilvēka un vienas brīvas valsts dzīvība, mēs redzam arī mūsdienās. Tādēļ šīs svētības jāsargā. Mūsu cilvēki ir mūsu Latvijas valsts,” pauda A.Dukulis.


“Šoreiz visīpašāk gribu sveicināt tos mazos, kuri šoreiz pēc ilgiem laikiem mūs pagodināja ar savu klātbūtni. Paldies par izjusto dzeju, ko viņi runāja. Paldies gribu teikt arī skolotājiem, mācību iestāžu vadītājiem, skolēniem, kuri mācās vecākās klasēs. Cik tas ir mīļi un jauki, ka mēs vismaz vienā dienā varam būt visi kopā, nešķirojot paaudzes, gadus, bet mēs esam visi kopā, tajā skaitā mūsu Kājnieku skolas pārstāvji. Es tiešām jūtos tā, ka esmu savā valstī, savā zemē un ka man apkārt skan mūsu latviešu valoda, kura ir viena no senākajām. Galvenais, kas mani iepriecina – ka 27 augstākajās mācību iestādēs dažādas valstīs studē, mācās latviešu valodu. Tas kārtējo reizi liecina, ka mūsu valoda nav suņu valoda, kā man pirms kādiem gadiem to teica,” atzina represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika.

Komentāri 4

interesanti

Nezin kāpēc piemiņas brīdī nepiedalījās neviens no 31.ZS vadības

pirms 7 gadiem, 2014.03.26 17:56

aijux

Mani mulsina goda sardzes karavīru automāti rokās. Vai tiešām pie Mātes pieminekļa šādā šāpju brīdī jābūt rokās ieročiem? Pasākums jauks, biju , bet ieroči un šāds sāpju brīdis - kopā neiet.

pirms 7 gadiem, 2014.03.27 14:26

Beard

Karaviirs un ierocis neiet kopaa??!! Gott im Himmel! Nemulsti, aijux. Tava reakcija uz goda sardzes brunjojumu saucas HOPLOFOBIJA - bailes no ierochiem.

pirms 7 gadiem, 2014.03.27 19:01

Vecs zemessags

Divejādas jūtas. http://www.db.lv/citas-zinas/izcelotaju-skaits-no-latvijas-turpina-pieaugt-407552, runa iet par 370 000 deportētajiem. Josifs Staļins un Lavrentijs Berija smaida......................

pirms 6 gadiem, 2015.03.16 15:36

Vietējās ziņas