Apzina aizmirstas kultūras vērtības

Mūsu laukos un mežos ir atrodams bagātīgs vēstures mantojums: seni tiltiņi, akmens krāvumu žogi, senkapi, kultakmeņi, vecsaimniecības, dižkoki, neparasti dabas un cilvēku veidojumi. Tie ir katras vietas bagātība, kura saglabājama nākamajām paaudzēm un rādāma ciemiņiem.

“Latvijas un Igaunijas projekta nosaukums ir “Neapzinātās kultūras mantojuma vērtības kopējā dabas un kultūras telpā”, taču patiesībā maz kas ir pilnīgi neapzināts. Par katru objektu kāds cilvēks tomēr kaut ko zina, bet šī informācija ir jāatrod. Mūsu mērķis ir šīs informācijas drumslas savākt un apkopot, lai tās kļūtu pieejamas plašākai sabiedrībai. Turklāt ar šo projektu mācāmies vērīgāk ieskatīties gan tuvākas, gan tālākas pagātnes liecībās un apzināties, ka tā ir mūsu vēsture,” stāsta projekta vadītāja Sandra Ikauniece.

Interesanti objekti atrodas  mūsu pagastos
Šobrīd tiek vērtēti objekti, kurus Alūksnes, Limbažu, Valmieras un Valkas apkārtnē apzinājuši šim darbam speciāli sagatavoti inventarizētāji. Tagad ir iespējams salīdzināt un secināt, cik dažāda ir šo teritoriju apkārtne. “Alūksnes un Apes novadā man interesanti šķiet akmeņi, kas atrodas uz bijušo kolhozu robežām. Tie ir labi saglabājušies vairāku pagastu ceļu malās. Labi, ka neviens tos nav saspridzinājis vai aizvedis,” vērtē S.Ikauniece. Izrādās, ka Annas pagastā ir bijusi čiekuru kalte, kas darbojusies līdz pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Lai gan šoreiz mazāka interese ir par muižām, kuru vēsture ir jau pētīta, inventarizētāji atklājuši, ka Annas pagasta Kauļu muižā bijis vīna pagrabs. Alsviķos ir balles placis, kur kāzas svinējuši muižas pēdējie baroni. Cik daudzi zina šo faktu no tiem, kuri tur apmeklēja brīvdabas estrādi.“Tas ir neparasts objekts, jo parasti runā par spirta un alus brūžiem, nevis vīna pagrabiem. Mālupē bijis spirta brūzis. Tas gan vairs nav saglabājies, bet vietējie iedzīvotāji stāsta, ka brūža pagrabi vēl ir un tajos varbūt glabājas arī spirts,” uzsver S.Ikauniece. Uz Zeltiņu – Rezakas ceļa ir tilts, kuru vietējie sauc par šķībo tiltu. Tagad ir jauns tilts, bet labi sen tur bijis pussabrucis tilts, tāpēc nosaukums nāk līdzi.   

Mazliet smieklīgs, bet interesants objekts ir autobusa pietura Lūšakrogā. Tai ir neparasta arhitektūra, kas noskatīta Vidusāzijā. “Vietējiem iedzīvotājiem šī pietura ļoti nepatīk, varbūt tāpēc to sauc par mērkaķu pieturu. Taču tā ir sava laika iezīme, kas atgādina par tautu draudzību padomju varas gados.” spriež S.Ikauniece.  Tagad visi zina, ka ir koku stādi ietvaros. Tādi savulaik tika audzēti un sagatavoti Mālupē. Tur inventarizētājs ir Andrejs Stilve, kurš pats strādājis un labi iepazinis mežsaimniecības vēsturi.

Veido datu bāzi un grāmatu
Inventarizācija beigsies novembra vidū, bet šobrīd ir apzināti apmēram 70 procenti objektu. Tiks veidota datu bāze, ko varēs izmantot, plānojot brīvdienu atpūtu kādā maršrutā. “Ceram, ka daļu šīs informācijas vēlēsies izmantot Tūrisma informācijas centri. Tas būs arī plašs materiāls, ko varēs izmantot pētniecībai. Šobrīd objekti tiek tikai apzināti. Tiks arī vērtēti un sijāti objekti, lai sabiedrībai piedāvātu interesantākos un neparastākos,” norāda S.Ikauniece. Publiski šī informācija būs pieejama nākamā gada februārī. Taps arī grāmata, kur no katra pagasta būs 2 -3 objekti.

Vietējās ziņas