Rokdarbu izstāde SAC “Alūksne”

Sociālās aprūpes centra “Alūksne” klientus un darbiniekus šomēnes priecēja Terēzijas Ģēģeres un Dzidras Macānes darināto rokdarbu izstāde.
  
Kā stāsta SAC “Alūksne” darbiniece Agra Andersone, abas esot ļoti čaklas rokdarbnieces un izstādē parādīts viņu pagājušā gada veikums – Terēzijas Ģēģeres adītās zeķes un tamborētie paklāji, Dzidras Macānes adītie cimdi un zeķes. “Macānītei pat reizēm atgādinām, lai adot nepārpūlas,” saka A. Andersone. 

“Mājās man māsas adīja, tamborēja, šuva un auda. Es biju pati jaunākā, nedrīkstēju atpalikt! Sākot mācīties 1. klasē, man jau bija pašas adītas zeķes. Visgrūtākais bija iemācīties adīt papēdi. Paldies manai mammai, kura bija ļoti pacietīga skolotāja, un, ja kaut kas arī nevedās, nerāja mani. Ganos ejot, noadīju lielu, lielu galdautu,” atceras Terēzija Ģēģere.

Savukārt Dzidra Macāne atceras, ka ar rokdarbiem sākusi nodarboties kopš 10 gadu vecuma, un smej, ka vispirms adījusi šalles suņiem un kaķiem. Pirmo dūraiņu pāri viņa noadījusi savam tēvam, lai meža darbos braucot, rokas būtu siltas.“Kad es adu, ar mani viss ir kārtībā! Kādreiz par galvassāpes pāriet, ja sāku adīt!” saka Dzidras kundze.

 Viņa atzīst, ka nu jau vairs nevarot saskaitīt, cik pārus  cimdu un zeķu savā mūžā noadījusi. Kad  pie Dzidras kundzes atbrauc ciemos mazbērni un citi radi, visiem saviem ciemiņiem viņa līdzi dod pašas adītos cimdus un zeķes. Pati priecājas, ka sarūpējusi pūru mazmeitai, kura dzīvo Valmierā – noadījusi viņai dūraiņus, zeķītes un dūrainīšus mazmazmeitiņai, kā arī divus pirkstaiņu pārus mazmeitas vīram.  

Abas čaklās rokdarbnieces ir vienisprātis, ka rokdarbi ir ne tikai laika kavēklis, bet arī sniedz prieku sirdij un dvēselei.

Senioriem