Tikai Lieldienu zaķis dēj olas

Lieldienu rītā Jaunzemu ģimenes bērni meklēs krāsotas olas, kuras dažādās vietās atstājis Lieldienu zaķis. Iespējams, ka lielākie bērni netic zaķa spējai dēt olas, tomēr meklēšana saista. Turklāt ir prieks par košajām olām, kas tiek atrastas zem krūma vai citur.

“Gan no Rīgas atbraukušie, gan pašmāju bērni ļoti gaida Lieldienu zaķa olas. Tepat dažādās vietās ap māju tās paslēpjam. Pēc tam ir olu kaujas. Tās tiek arī ripinātas pa dēli nokalnē. Protams, olas tiek arī ēstas gan ar, gan bez sāls. Šūpoles ne mūsu pagalmā, ne Māriņkalna tuvākajā apkārtnē nav, tāpēc kārtīgi izšūpoties neiznāks,” stāsta Laima Jaunzema. Viņas bērnībā olas tika krāsotas, bet tas notika šaurā ģimenes lokā. Padomju varas gados nebija cieņā ne latviešu pagāniskās, ne kristīgās Lieldienu tradīcijas, tāpēc par tām tikpat kā nerunāja un necentās parādīt. Un Lieldienu zaķa olas arī bērni negaidīja un nemeklēja.  Pastāv vairākas hipotēzes, kā radies Lieldienu zaķis ar tā krāsainajām olām. Kopš senatnes dažādu tautu sakāmvārdos minēta zaķu lielā auglība, tāpēc tie ir auglības simbols. Lieldienu zaķis pirmoreiz literatūrā pieminēts 1682.gadā apcerējumā “Par Lieldienu olām”. Ieražu meklēt Lieldienu olas ap 1700.gadu attīstīja protestantu pilsētās mītošie iedzīvotāji. Tas tiek skaidrots ar to, ka katoliskajos novados gavēņa laikā uzkrājās daudz olu. Protestanti nevēlējās iepazīstināt bērnus ar katoļu gavēņa paradumiem, tāpēc olu pārpalikumus skaidroja ar Lieldienu zaķa īpatnībām.

Vietējās ziņas