Zemledus makšķerēšanas sezona ir sākusies

Kā tikt pie labākā asaru loma
Ar to arī apsveicu visus ledus prieku baudītājus, jo nu jau būs pagājusi vismaz nedēļa kā Cēsu, Gulbenes un Alūksnes puses mazie ezeriņi ir pārvilkušies ar 10 cm biezu ledus kārtu. Šajā ziņā, protams, liela priekšrocība ir vidzemniekiem, jo tālu nav jābrauc, savukārt Kurzemes puses copmaņiem tagad jāmēro tāds pats ceļa gabals kā tiem, kas no otra Latvijas gala vēlas aizdoties uz jūru butēs. Nu, tā teikt, līdzsvars ir iestājies.

«Bliežam» pa asariem Pirmie uz pirmā ledus vienmēr piesakās asari un līdakas.


Asaris pieder pie tām zivīm, kas izteikti mājo baros. Vasarā vēl šur tur var redzēt peldam vientuļu strīpaini, bet ziemas periodā tie sāk pulcēties pēc lieluma. No šā apstākļa tad arī izriet copes veiksme.

 

Tie, kas ir gatavi meklējumiem un kam pietiek spēka izurbt aptuveni 50 āliņģu, visbiežāk lielo asari arī atrod. Tie, kam spēka tā mazāk vai slinkuma tā vairāk, meklē no iepriekšējās dienas maksimāli lielāku laukumu ar pēc iespējas vairāk izurbtiem ledus caurumiem. Tas sola cerības, ka kāds varbūt būs mēģinājis zivis iebarot un līdz ar to lielais asaris vai kāda cita zivs joprojām atradīsies zem vakardienas āliņģiem.


Iespējas ir dažādas. Patlaban asari vairāk jāmeklē tieši piekrastes apkaimē. Ja vieta nepazīstama, es ieteiktu rīkoties šādi. Izvēlamies rajonu un virzienā no krasta uz vidu izurbjam vismaz sešus āliņģus romba izkārtojumā. Attālums starp āliņģiem, asarus meklējot, būs septiņi metri un ne mazāk. Pirmkārt, tā varēs noskaidrot gultnes slīpumu no krasta attiecībā pret vidu, bet sāniskie āliņģi dos iespēju novērtēt, cik līdzena šajā vietā ir ūdenskrātuves apakšējā daļa.

 

Tad, kad āliņģi izurbti, nākam atpakaļ un katrā urbumā ar barotavas palīdzību nolaižam šķipsniņu motiļu. Atkal atgriežamies pie pirmā urbuma un sākam strādāt.

 

Pirmās divdesmit copes minūtes sadalām uz visiem āliņģiem neatkarīgi no tā, vai ir cope vai nav. Tad, pie pēdējā nonākuši,varam izsecināt, kas notiek un kuri urbumi «strādā» kuri ne. Tajos, kas darbojas, derētu papildus veikt piebarošanu.

Inventārs

Kā zināms, jo lielāks asaris, jo tam vairāk patīk ātrs, parupjš dribls. Protams, gadās arī dažādi izņēmumi, tomēr pamatu pamats ir tieši šāds. Ar resnām auklām un milzīgām mormiškām aizrauties nevajadzētu. Vajag iziet pēc principa, jo smalkāk, jo labāk, bet atrast to robežlīniju ne katram ir pa spēkam.

 

Lielas kļūdas pieļaujam jau mājas darbu posmā. Zinu daudzus makšķerniekus, kas uz ziemas copi aizbrauc ar sagatavotām divām vai trim mazmakšķerītēm. Nu kas no tā labs var iznākt? Nekas. Tādā situācijā ir jābūt izcilam veiksmes faktoram, kas visbiežāk atnāk ciemos vēlā pavasarī uz pēdējo ledu, kad zivis sakarā ar skābekļa pieplūdumu ir manāmi aktivizējušās un īpaši nepiegriež vērību tam, kas tiek piedāvāts. Pašlaik situācija ir stipri citādāka. Līdz ar to nepieciešams lielāks dažādo mormišku piedāvājums, un tas viss jāsagatavo jau laikus mājās, nesaldējot pirkstus?


Kaut arī asaris ir izteikts plēsoņa un sasniedz diezgan iespaidīgus apmērus, nez kāpēc daudziem šķiet, ka auklas resnumu un mānekļa lielumu vajadzētu palielināt tikai tad, kad dodaties ķert citas tāda paša izmēra zivis.

 

Jā, ja salīdzina citas baltās zivs un asara proporcijas, pēdējam ir lielāka mute (plēsoņa taču), tomēr, manuprāt, inventārs izmantojams viens un tas pats. Piemēram, paliels plicis ar savu «pumpēšanu» ir daudz bīstamāks auklu rāvējs nekā asaris. Pēdējam, lai to dabūtu uz ledus, vistrakākie gājieni sākas fināla fāzē, kad asaris ir pievilkts pie izurbtā āliņģa apakšējās daļas, jo tad tas tāpat kā forele ziemā, iesāk traku riņķa danci gar ledus malu. Šādā veidā tiek neglābjami plēsta aukla, kas pēc katra tāda «svarīgāka» strīpaiņa būtu jāpārbauda.

 

Ja asaris ir svarā aptuveni līdz 250 - 300 gramiem, tad pilnīgi pietiek ar 0,10 mm aukliņu, bet, ja izmantojam STROFT, tad arī 0,08 mm, jo šī aukla nebūt neatbilst saviem izmēriem un ir krietni resnāka nekā tiek rakstīts uz spolītes. Tas gan attiecas arī uz citām auklām.


Vajadzētu likt aiz auss, ka patreiz, kad ledus biezums ir sasniedzis tikai 10 cm, skābekļa zivīm pietiek un tās mīļu prātu dzīvojas seklumā un pie paša krasta. Ļoti bieži ir nācies novērot, ka pie krasta piestāj auto, vīri izraušas ārā un bezmaz vai tādā kā skrējienā drāžas uz ledus vismaz simts metru no krasta. Pa to laiku vietējais opītis apsēdies pašā krastmalā, kur dziļums nepārsniedz 20 cm, un velk vienu pēc otra smukus asarus.


Tas ir kā likums, ka uz pirmā ledus jābūt līdzi līdaku makšķerei. Pašreiz līdakas ir ļoti aktīvas un bieži vien no viena āliņģa var dienas laikā izvilkt visu pieļaujamo normu. Nevajadzētu aizmirst, ka neatkarīgi no tā, ar kādām makšķerītēm copējam, vienlaicīgi izurbtajos āliņģos drīkst atrasties ne vairāk par divām mazmakšķerītēm. Pretējā gadījumā var sanākt nepatīkamas pārrunas ar zivju inspektoriem un maciņa patukšošana par diezgan iespaidīgām summām.
Visiem ne asakas, un atcerieties, ka jūs arī kāds gaida mājās, jo pārgalvība uz ledus nav pieļaujama un var nākties par to dārgi samaksāt.

Vietējās ziņas